Filma bija par kāda parasta cilvēka dzīvi. Viņš iet uz darbu, veido attiecības, ēd un guļ, pārģērbjas par suni, piedalās dzīvnieku izstādēs un sacensībās… Stop. Ko, ko jūs teicāt?
Bet tiešām. Filmas “The Secret Life of Human Pups” centrā ir cilvēki, kuriem ir šāds parasto ļaužu prātiem neiedomājams hobijs vai drīzāk pat dzīvesveids – iejusties suņa ādā un redzēt pasauli viņa acīm. Daudziem noteikti liksies, ka te runa ir par kādu sevišķi tumšu seksuālo tieksmju apmierināšanu, taču teju nekas nevar būt tālāk no patiesības. Dažādos avotos tiešām tiek norādīts, ka “vēsturiski” šī subkultūra attīstījusies no BDSM, taču tam rezultātā nav nekādas īstas nozīmes. Jo BDSM pasaulē taču parādās arī istabenes un medmāsiņas, taču tas nenozīmē, ka visa medicīna… Nu, jūs sapratāt.
Stāsts ir par to, ka šīs subkultūras pamatā ir spēja jēgpilni atslēgties no realitātes. Un tieši tas ir princips, kura dēļ mani ieinteresēja šī filma no psiholoģijas viedokļa: par cilvēka spēju nodoties Spēlei. Kaut kādā mērā tas ir arī psihodrāmas paveids, un psihodrāma ir paņēmiens, kas nereti tiek pielietots psihoterapijā, lai dziļāk atklātu cilvēka iekšējo pasauli un veicinātu domāšanas vai uzvedības līmeņa izaugsmi. Filma piedevām šādu pārdzīvojumu piedāvā ne tikai tās dalībniekiem, bet arī skatītājam.
Tieši tā es iesaku arī citiem to redzēt, ja rodas šāda izdevība. Kā iespēju ieskatīties līdz šim nepazītā, varbūt pat fantastiskā un it kā neiespējamā pasaulē, mēģinājumu izprast tās pastāvēšanas principus un tāpat tās apdzīvotāju domāšanu, pārvarot to personīgo sajūtu līmeni, kurus norobežo jēdzieni “patīk” un “nepatīk”. Varbūt izdodas caur šādu prizmu atrast arī sevī dusošo drosmi pašrealizēties kaut jebkurā citā jomā?
Filmas varoņi pa savai modei cīnās ar sociālo trauksmi un nepieciešamību atslēgties no skarbās ikdienas; un varbūt daudzi tikai iegūtu, meklējot aizmiršanos tik radošos veidos, no kuriem šis turklāt nebūt nav tas lētākais prieks – kvalitatīvi kostīmi un to aksesuāri ir ļoti dārgi, un to klāsts bieži jāpapildina, lai pilnvērtīgi iekļautos savā subkultūrā (kura ir plašāka, nekā daudziem no mums gribētos domāt). Kas ir jāņem vērā, mēģinot to visu saprast – šiem cilvēkiem tā nav izlikšanās, viņi tiešām tā jūtas labi un brīvi, un iespējams, vismaz daļa labprāt dzīvotu tikai šajā “ādā” vien, ja tas būtu iespējams.
“The Secret Life of Human Pups” noteikti ir ļoti cilvēcīga filma. Meklējot tajā pornogrāfiju, gan paliksiet vīlies. Protams, netrūkst arī cilvēku, kas šo pasaulīti izmanto arī erotiskiem un seksuāliem meklējumiem. Taču to pašu var teikt par pilnīgi jebkuru mūsu dzīves jomu.
Domāju, ka gribēšu arī savu lasītāju domas par šo dokumentālo darbu uzzināt – tomēr tikai tādā gadījumā, ja tiešām būsiet filmu visā tās garumā redzējuši. Citādi jau nav jēgas, vai ne? Konservatīvo vērtību karapulka domas es jau tāpat gluži labi zinu Un tas nebūt nav augstprātīgi teikts – galu galā, arī pašam tās visas ir senāk bijušas…
]]>
Pirms pāris nedēļām biju iemaldījies “The Hel dungeon” – pagrabā, kurā Rīgā tiek privāti praktizēta fetiša un BDSM kustība (kā raksta paši uzturētāji – fetiša un rotaļu ballītes, vergu izsoles, dominācijas un pakļaušanās meistarklases, sasiešanas treniņi u.c.). Labi, piekrītu, neskan pēc vietas, kurā var nejauši iemaldīties Tomēr tā arī bija, vienkārši Facebook pamanīju ielūgumu uz publisku informatīvo pasākumu, tā saucamo “atvērto durvju dienu”, un sapratu, ka principiāli neesmu tiesīgs uzturēt nekādu “18 plus blogu”, ja to neapmeklēšu. Sacīts, darīts.
Vispār savdabīgas sajūtas par to, ka tāda vieta pastāv arī kautrīgajā Latvijā (plašajā Eiropā un citur pasaulē – protams, tur tādu lērums, nieki vien), turklāt jau krietnu gadu skaitu. Tiesa gan, biju arī agrāk par to dzirdējis, taču galvenokārt kā par īpaši iekārtotu telpu, kas izīrējama “asākām” fotosesijām. Tomēr šai vietai, kā man pastāstīja īpašnieku pārstāvji, esot sava aktīva auditorija arī pie mums, turklāt dažādās vecuma grupās, nevis tikai “progresīvā jaunatne”, kā varētu varbūt domāt.
Ierados, kad pasākums jau bija sācies; skatītāji sēdēja gar telpas malām un vēroja, kā tās vidū spēcīgas miesasbūves dāma piekārusi kādu meiteni striķos pie griestu sijas un turpina savu upuri dažādos veidos sasiet, kamēr upuris paklusiņām vaid un ņurd, brīžiem labsajūtā, brīžiem arī ar pēkšņu sāpju izteiksmi sejā (mierinājumam – vēlāk uzzināju, ka tā nav bijusi nejauša praktika, piemēram, ar pasākuma apmeklētāju: abas patiesībā ir gluži labi pazīstamas un vispār dzīvo kopā). Bija novērojamas interesantas mirkļa detaļas, piemēram, viena aukla tiek piesieta pie pašas sasienamās matu “astes”, pārmesta pāri sijai un tad ielikta viņai zobos – sak, paturi sevi kādu brīdi pati. Ja vari
Vispār nevarētu teikt, ka klasiskais shibari, kurš tika realizēts arī šeit, ir man tuvs žanrs – tas strādā ar ļoti ciešām siešanas formām; tomēr paskatīties bija interesanti – jo, pretēji daudzu uzskatiem, šeit tiek ievērota ļoti pamatīga drošības tehnika, notiek nemitīga komunicēšana starp meistaru un upuri, netiek pārkāptas neviena personīgās robežas, lai cik plašas tās būtu. Starp citu, diezgan regulāri sadarbībā ar intīmpreču veikalu “SexyStyle” tiekot organizētas arī shibari mācību nodarbības, kur katrs varot apgūt šīs japāņu tradicionālās sasiešanas mākslas nianses. Šo gan aicinu neuztvert kā ietekmētu reklāmu – neesmu saņēmis par to nekādu samaksu, kā arī neko īsti nezinu par šo nodarbību saturu un kvalitāti. Tikai to, ka vispār tādas notiek.
Vēlāk stafeti pārņēma tieši kāda “SexyStyle” pārstāve, kura klātesošajiem stāstīja par flagelāciju (pēršanu), tās veidiem un drošību, demonstrējot arī instrumentāriju – dažāda lieluma un formas pletnes un pātagas. Stāsts bija par to, kā atšķiras populārie un reālie uzskati attiecīgajā atzarā. Par mazajām pātadziņām, ar kurām “pikantās fotosesijās” vai guļamistabā lepojas dažādu dzimumu iesācēji un kurām patiesībā nav vispār nekāda praktiska pielietojuma, ja nu vienīgi piekariņa lomā pie dāmu somiņas, – un arī diezgan noderīgi par karstgalvjiem, kas sajūsmināti izvēlas uzreiz vislielāko instrumentu, nespēj to novaldīt un trāpīt izvēlētajā vietā, beigās pārvēršot paredzēto gultasprieku par mocībām visiem iesaistītajiem. Un tādā garā.
Pati dungeon telpa nav nekas specifiski īpašs – aptumšots pagrabs ar gar sienām izvietotu inventāru. Īpašu to padara ļaudis, kas ierodas uz katru atsevišķo pasākumu, lai tas būtu īpašnieku vai pašu apmeklētāju organizēts. Savā ziņā tas ir kā improvizācijas teātris – skatuvi te piepilda nevis mēbeles, bet cilvēku fantāzija, ikkatrā pasākumā pārvēršot to par citādu pasauli ar citiem noteikumiem. Atrodas Rīgas centrā, dzīvojamā namā. Citu dzīvokļu iemītnieki nesūdzoties Viss patiesībā notiek gana klusu, nav nekādu skaļu orģiju un tamlīdzīgu blēņu, kuras varētu uzzīmēt mietpilsoņa prāts, dzirdot pieminām šādus “slepenus pagrabus”. Ja Jums rodas kāda interese – droši varat sazināties ar īpašniekiem caur viņu mājaslapu, saiti publicēšu zemāk.
Katrā ziņā, vismaz manuprāt šādas vietas un vispār kopienas pastāvēšana arī Latvijā noteikti ir pozitīva parādība (pat ja pats neesmu nozares adepts visā tās pilnībā) – lai cilvēkiem, kuri vēlas kaut ko vairāk par seksu bērnu radīšanas labad un/vai ir sevis meklējumos, būtu kvalitatīvs atbalsts gan psiholoģiski, gan arī tīri tehnisku un drošības padomu veidā. Kāpēc darīt nepareizi, ja var pareizi?
Turpinājums, iespējams, sekos.
Pieminētie: Hel.lv | SexyStyle.eu
]]>Laika gaitā, klejojot pa pasaules un Latvijas plašā tīmekļa ārēm, esmu konstatējis, ka blogos par un ap cilvēka seksualitāti tomēr dominē vai nu izpušķoti personīgo “varoņdarbu” apraksti, vai izteikti ekspertu viedokļi un bieži arī apmaksāta produktu reklāma. Tomēr allaž pats sevī jūtu kāri, ak, kaut būtu kāds “cilvēka parastā” viedoklis vai, vēl labāk, godīga reakcija uz dažāda līmeņa parādībām iz seksa pasaules.
Protams, kā jau parasti, viss ir vienkārši – ja nav, tad jāsamierinās vai jāraksta pašam. Te nu tad būs tā rakstīšana pašam – vismaz mēģinājums. Godīgas reakciju pārdomas no parasta mietpilsoņa, brīžiem progresīva, brīžiem konservatīva – kā uznāk un ko viņam tobrīd parāda Sen lolota doma, un nepagāja ne 10 gadi, kā varbūt arī realizēta.