Pirms gandrīz 100 gadiem, kad Latvijas valsts ideja bija skaidri jaušama gaisā, bet vēl daudzi šaubījās, vai izdosies valsti nodibināt, bija nemierīgs laiks gan Latvijā, gan pasaulē. Latvija tapa skaudri, bet spītīgi. Par valsti savu dzīvību atdeva daudzi karavīri.

Mēs esam šo karavīru un pirmo valsts sabiedrisko darbinieku, ierēdņu, zemnieku, uzņēmēju mazbērni. Mūsu atbildība ir bijusi augsta un joprojām ir tikpat augsta.

Latvijas robežas ir stingri iezīmētas Eiropas ģeogrāfiskajā un mentālajā kultūras un vērtību kartē. Tās ir un paliek nemainīgas. Sazemētas ar Latvijas zemi un Latvijas cilvēku talantiem, dzīves devumu un milzīgo, spītīgo spēku.

Valsts var funkcionēt tikai tad, ja tā simboliski saņem no katra tās pilsoņa apstiprinājumu šīm kopīgajam valstiskuma pamatam, ko veido mūsu godaprāts, mūsu vērtības, ģimenes tradīcijas un sirds siltums, ko nebaidāmies nodot cits citam. Tās ir zināšanas un pieredze, ko uzkrājam ar katru jaunu dienu. Tas viss kopā veido valsts organismu, kur katram Latvijas iedzīvotājam savā zemē un visā plašajā pasaulē ir sava vieta, sava noderība un savas dotības un sava misija.

Es aicinu ikvienu no jums sekot savai sirds balsij, savam izvēlētajam mērķim un, darot labu savam kaimiņam vai līdzpilsonim, es novēlu, lai dots devējam atdodas desmitkārtīgi! Es ļoti vēlētos, lai Latvijas 100-gadē 2018.gadā mēs visi – no Latvijas reģioniem un visas pasaules – pulcētos kaut uz vienu dienu Daugavas krastmalā un sajustu, ka mūsu kopība tepat vien ir un mūsu māju sajūta tepat vien ir pie Daugavas krastiem. Daudz laimes Latvijai un daudz laimes katram Latvijas pilsonim un mūsu valsts draugam!

Laimdota Straujuma, LR Ministru prezidente

The post Laimdota Straujuma: Apsveikums 18.novembrī first appeared on 15min.lv.

Būtisks secinājums, ko varam izdarīt, ikdienā tiekoties un strādājot arī ar jaunajiem uzņēmējiem, nereti ir to nespēja nodalīt un atšķirt savas vēlmes un fantāzijas no reāliem biznesa mērķiem un vīzijas, kā tos sasniegt. Šķiet mulsinoši, ja jaunais uzņēmējs, runājot par savu biznesu, nevar atbildēt uz jautājumu par plānoto peļņu un atdevi no biznesa, tomēr dedzīgi iesaistās diskusijās par sava produkta unikālajām īpašībām un attīstību. Šādu jauno uzņēmēju ir ļoti daudz un maz ticams, ka bez spēcīgām biznesa līdera kompetencēm biznesa ideja tiks pārvērsta peļņu nesošā un uz attīstību vērstā biznesā. Uzskatu, ka biznesā, kā jebkur, jābūt balansam un ikviens ķēdes posms ir svarīgs. Gan tā sauktie inovatori un jaunu ideju ģeneratori, gan oportūnisti un speciālisti ir vienlīdz svarīgi, lai veiksmīgi virzītu biznesa attīstību. Tomēr panākumu atslēga, īpaši domājot par potenciālā investora vai cita finansējuma veida piesaisti, kā arī veiksmīgu biznesa virzību, ir cilvēks ar «uzņēmēja gēna». Nereti tieši šis lielums ir spēcīgas komandas iztrūkstošais posms arī tad, ja biznesa ideja šķiet dzīvotspējīga.

Otrs lielākais klupšanas akmens, kas var kļūt par traucēkli jauno uzņēmēju biznesa attīstībai, ir pārlieku liela aizraušanās ar savām biznesa idejām. Tā vietā, lai mērķtiecīgi uzrunātu potenciālos klientus, identificētu efektīvākos pārdošanas kanālus un ar savu produktu vai pakalpojumu radītu pievienoto vērtību klientam, uzņēmēji sāk no otras puses – rada produktu un tad domā, kā to pārdot. Mēdzam aizmirst, ka tieši klients neatkarīgi no biznesa veida vai idejas nosaka ikviena uzņēmēja panākumus, tādēļ svarīgi klienta vajadzību izzināšanu un apmierināšanu saglabāt kā galveno prioritāti. Tikai esot tuvu klientam varam garantēt biznesa pievienoto vērtību.

Dodoties pie investora, jāapzinās, ka nevis pats idejas noformējums vai prezentācijas prasme noteiks investora lēmumu, bet gan jaunā uzņēmēja spēja par savu biznesu pavisam īsi pateikt pašu būtiskāko. Investoru interesē konkrēti skaitļi un fakti, finanšu aplēses, kas norādīs uz potenciālā biznesa dzīvotspēju un attīstības plāniem. Spēja pārdot savu produktu un pārliecināt par idejas unikalitāti un nepieciešamību, protams, nepieciešama, lai maksimāli ātri un veiksmīgi sasniegt savus klientus, pārliecinot tos par produkta nepieciešamību. Investoram galvenais ir pārliecība, ka uzņēmējam ir skaidri mērķi un attīstības plāns, kā arī vīzija, kā tos sasniegt. Diemžēl pasaules dati liecina, ka no aptuveni 10 projektiem, kuros investori iegulda savus finanšu līdzekļus, tikai viens nesīs vērā ņemamu peļņu investoram. Varu teikt, ka ir gana daudz investoru, kuri ir gatavi investēt labos, pārdomātos projektos ar biznesa potenciālu. Visbeidzot, nevis uzņēmēja gribasspēks, bet gan kaislība un degošas acis būs tās, kas pārliecinās investoru investēt biznesā.

The post Juris Birznieks: Nauda ir, trūkst “uzņēmēja gēna” first appeared on 15min.lv.

Visticamāk, izaugsme būs bijusi plaša. Mazumtirdzniecības apgrozījums 3.ceturksnī auga par 4.7%, norādot uz robustu mājsaimniecību patēriņa kāpumu. To veicina straujš algu pieaugums un kopumā stabilas patēriņa cenas. Eksporta izaugsme gan kļuvusi lēnāka nekā gada sākumā, bet rudens mēnešos to balstīs graudu eksports. Investīciju aktivitāte, visticamāk, arī turpinājusi augt, bet vēl nedroši – būvniecības apjomi ir krituši, kamēr mašīnu un iekārtu imports kāpj. Aktīvāka kļuvusi arī jaunā kreditēšana, bet struktūrfondu apguve no jaunā perioda vēl arvien kavējās.

Izskatās, ka šogad kopumā izaugsme būs nedaudz straujāka par 2.1%, ko prognozējām augustā, un būs tuvu pērnā gada rezultātiem. Tā būs arī straujākā Baltijas valstu vidū. Tajā pat laikā risku izaugsmei vēl arvien ir daudz, gan attiecībā uz ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem Krievijā, gan nesabalansētībām un izaugsmes pavājināšanos citos attīstības tirgos, piemēram, Ķīnā, kas var bremzēt ekonomikas izaugsmi pasaulē.

Lija Strašuna, Swedbank vecākā ekonomiste

The post Lija Strašuna: Turpinām augt, bet nedaudz lēnāk first appeared on 15min.lv.

Parasta cilvēka uztverē plastikas ķirurga darbs asociējas ar norautas rokas vai pirksta piešūšanu – visbiežāk pacients tiek atvests no gatera, malkas zāģēšanas talkas vai no zāles pļaušanas ar trimeri. Vīri mūsdienās iepērk jaudīgas slīpmašīnas, zāģus, ēveles un pļaujmašīnas, sāk ar tām strādāt, būdami pārliecināti par savām prasmēm. Rezultātā septembra pirmajā nedēļā vien uz Austrumu klīnisko slimnīcu tika atvestas trīs ar modernajiem instrumentiem nogrieztas rokas. Vienkārši ar diegiem piešūt nogriezto plaukstu nevar – jāsašuj artērijas, vēnas, nervi, cīpslas, un visas šīs manipulācijas jāveic, raugoties caur mikroskopu. Daļa no asinsvadiem ir mazāki par milimetru diametrā, vēnulas sieniņa ir desmitkārt plānāka par zīdpapīru, šuves jāliek neticami cieši un precīzi. Piešūt augšdelmā gaterī nogrieztu roku nereti ir vieglāk nekā zīdaiņa pirkstu, ko nokodis suns. Šo rindu autoram nācies dot narkozes mikroķirurģiskām operācijām, kas ilgušas vairāk par diennakti, un, ko tur liegties, arī pats esmu mikroskopa kontrolē dažu lielāku asinsvadu šuvis. Tiesa, tas bija tālajos astoņdesmitajos un deviņdesmitajos. Toties no tiem laikiem manā uztverē saglabājies plastikas ķirurga tēls: harismātisks un pašpārliecināts ārsts, kas netur muti arī tad, ja būtu jāpaklusē (piemēram, sarunā ar ministru, kurš visu zina labāk). Tipiskākie Latvijas plastikas ķirurgi ir Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis, Olafs Libermanis un Mārtiņš Kapickis. Arī jaunākie kolēģi ir tikpat jaudīgi un enerģiski, bet šos četrus es izvēlējos, lai katram lasītājam kļūtu skaidrs, par ko es runāju. Plastikas ķirurgus apvieno arī tas, ka gandrīz visi no viņiem vairākus gadus pavadījuši, mācoties dažādās pasaules vadošajās klīnikās, turklāt šīs apmācības apmaksājuši paši. Jānis Ģīlis un Jānis Zaržeckis Amerikā un Kanādā dienās asistēja operācijās, bet naktīs strādāja būvēs. Ja man jāsalīdzina investīcijas prasmēs, tad mūsdienu mikroķirurgu es gribētu salīdzināt ar tenisistu Ernestu Gulbi, kura treniņos tēvs ieguldīja miljonus, bet tagad neviens nebrīnās, ka tenisists cenšas šīs investīcijas atpelnīt. Diemžēl Latvijā valda princips, ka ārsta investīcijas viņa izglītībā, būtu norakstāmas un ārstam jāstrādā par 650 eiro mēnesī, turklāt jābūt gatavam operēt 7 dienas nedēļā 24 stundas diennaktī.

Šķiet, ka ārvalstīs gūtās zināšanas ļāvušas mūsu mikroķirurgiem labāk nekā citām profesijām adaptēties mūsdienu pasaulē, izveidot savu struktūru, kas savus pakalpojumus pārdod Austrumu klīniskajai slimnīcai. Atliek cerēt, ka šādi ar laiku apvienosies arī anesteziologi, abdominālie ķirurgi vai endokrinologi, lai piespiestu valstij maksāt par zināšanām un profesionalitāti.

Ja man būtu jāstāsta, kuru Latvijas plastiskās ķirurģijas veikumu es vērtēju visaugstāk, es teiktu – darbu onkoloģijas klīnikā, kur Kalvis Pastars pārstāda zarnas fragmentu, lai izveidotu jaunu barības vadu (arī zarnu nevar pārstādīt tāpat, šujot “galu galā”, arī šeit vajag sašūt visas daudzās artērijas un vēnulas, lai pa pārstādīto orgānu plūstu asinis). Otra tikpat nopietna lieta ir krūts izveide pēc ablācijas krūts vēža gadījumā. Sieviete pazaudē krūti, bet saglabā vēlmi jel kādreiz uzvilkt dekoltētu kleitu vai iet uz pludmali divdaļīgā peldkostīmā. Un sievietei tiek izveidota krūts no viņas pašas vēdera audiem un vēdera priekšējās daļas ādas. Rētas gandrīz nekur nav manāmas, vēders pazaudējis daļu sava mīkstuma, bet psiholoģiski paciente daudz ātrāk atgriežas dzīvē un darbā.

Vēzis mūsdienās parasti nav mirstama kaite. Tomēr lielās, agresīvās operācijas mūsdienās nav iedomājamas bez plastikas ar muskuļiem un ādas lēveriem. Mikroķirurga piesaiste balsenes vēža operācijā nozīmē no citiem audiem izveidot jaunu balseni, kas pacientam ļauj elpot caur muti, degumu un pat runāt. Plašu sejas un žokļu audzēju gadījumā plastikas ķirurgs no ribas un apkārtējo audu lēvera izveido jaunu apakšžokli.

Bez mikroķirurga iesaistes nav iedomājama moderna politraumu ārstēšana. Neiroķirurgs operē smadzenes, traumatologs liek kopā kāju, mikroķirurgs veic rekonstrukcijas. Esmu redzējis meiteni, kas pēc plaša pleca pinuma bojājuma (kas agrāk nozīmētu pilnīgi nekustīgu roku) koncertā spēlē klavieres.

Kāpēc es visu to stāstu? Izlasīju vairākos interneta portālos informāciju, ka tieši mikroķirurgu dēļ Austrumu klīniskā slimnīca ciešot milzu zaudējumus. Arī ministrs bargi vicinājis rādītājpirkstu – mikroķirurgiem esot jāstrādā slimnīcā, nevis kaut kādā tur sabiedrībā ar ierobežotu atbildību. Un vispār – norautu pirkstu jau varot piešūt arī kādā citā slimnīcā, ja Austrumu klīniskā universitātes slimnīca negribēšot klausīt ministra padomam un turpināšot sadarboties ar medicīnas privātstruktūrām.

Patiesībā rekonstruktīvās mikroķirurģijas pakalpojumi veido tikai 1,19% no Austrumu slimnīcas kopējā gada apgrozījuma, un tam nav izšķirošas ietekmes uz pašreizējo slimnīcas finanšu situāciju. Pašreizējās bēdīgās finanšu situācijas pamatā ir nabadzīgais valsts finansējums, fakts, ka visi smagākie pacienti tiek atvesti uz šo slimnīcu no visas valsts, bet šo smago slimnieku ārstēšana ir ļoti dārga, kā arī pilnīgi nesaimnieciskā darbība Austrumu klīniskās slimnīcas struktūrvienībā – Infektoloģijas centrā (šis ir autora viedoklis pēc finanšu dokumentācijas izpētes).

Šo rindu autors pārstāv viedokli, ka mikroķirurģija kā metode attīstāma arī citās klīnikās, ka šīs metodes attīstība atbalstāma Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, jo šajā slimnīcā jāveic daudz kaulu onkoloģijas un osteomielīta ārstēšanas operāciju, kur rezultāti būs ievērojami labāki, lietojot mikroķirurģijas tehniku. Tomēr šīs metodes ieviešana, jaunu kadru sagatavošana, operāciju bloku un tehnoloģijas iegāde prasīs vismaz pusotra miljona eiro investīcijas. Tās es ministram novēlu atrast.

Traumatoloģijas slimnīcu jaunajā attīstības posmā konsultē ārsts Olafs Libermanis. Viņš savulaik stāvējis pie šūpuļa privātstruktūrai, kas tagad veic mikroķirurģijas apjomu Austrumu klīniskajā slimnīcā, bet šobrīd tieši šī viņa paša radītā privātstruktūra ir viņa kritikas degpunktā. Būdams ar harismu un labu vārdu krājumu apveltīts, kolēģis cenšas pārliecināt ministriju, presi un pacientus, ka Austrumu klīniskās slimnīcas labās iestrādes plastiskajā ķirurģijā ir sagraujamas.

The post Pēteris Apinis: Kas notiek plastiskajā un rekonstruktīvajā ķirurģijā first appeared on 15min.lv.

Runājot par tautsaimniecības vides sakārtošanu, Valsts prezidents uzsvēra nepieciešamību atgriezties pie uzsāktā reformu kursa, kas veicinātu krīzes gados apsīkušo investīciju pieplūdumu, bet izglītības sistēma spētu sagādāt uzņēmējdarbības pieprasījumam atbilstošus cilvēkresursus. “Man ir pārliecība, ka Latvijas tautsaimniecības attīstībai un starptautiskam konkurētspējas pieaugumam ir nepieciešama straujāka ekonomiskā izaugsme,” sacīja Raimonds Vējonis.

ĀIPL pārstāvji, informējot Valsts prezidentu par aktuālajiem jautājumiem, kas skar ārvalstu investorus Latvijā, minēja vairākas jomas, kurās pēc investoru uzklausīšanas apkopojuši viedokļa ziņojumus un sagatavojuši detalizētas rekomendācijas. Trīs galvenie jautājumu bloki ir darbaspēka pieejamība, izglītības sistēma un inovāciju radīšana, kā arī tiesiskā vide, kas skar tiešu valdības atbalstu šīs jomas sakārtošanā. Par šiem jautājumiem padome plānojusi lemt ceturtdien ikgadējā sanāksmē.

Valsts prezidents atzīmēja, ka viņa plānotās darbības akcenti savā prezidentūras termiņa ir cieši saistīti vairākām ĀIPL minētajām prioritātēm, sevišķi tām, kas saistītas ar ekonomiskās drošības un uzņēmējdarbības vides prognozējamības veicināšanu. “Daļa no jūsu ierosinājumiem būtu pat visai viegli ieviešami, taču tam trūcis politiskās gribas,” sacīja Raimonds Vējonis, atzīmējot, ka vairākkārt vērsies pie valdības un Finanšu ministrijas, uzsverot ciešāka sociālā dialoga nozīmi. Viņš arī pauda cerību, ka nākamgad, veidojot 2017.gada budžetu, valdības eksperti veltīs daudz vairāk uzmanības, vērtējot valsts institūciju bāzes tēriņus.

Valsts prezidents arī uzsvēra, ka nupat ir izveidojis starpdisciplināru Tiesiskās vides pilnveides komisiju, lai rūpīgāk pievērstos tiesu sistēmas darbības pilnveidošanai un likumdošanas efektivitātei: “Tiesiskās vides noteiktība un sakārtotība ietekmē ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Tā nosaka rīcības brīvību un izvēles, nosaka uzticēšanos valsts varas institūcijām un tiesu varai, kā arī vistiešākajā veidā ietekmē mūsu gatavību pielikt savas pūles valsts attīstības veicināšanā.”

Valsts prezidents norādīja, ka pasaules ekonomiskā krīze radījusi paliekošas sekas uz mūsu valsts izaugsmes tempu un, krītoties investīciju apjomam, Latvijas nelielajai un atvērtajai ekonomikai ir sarežģīti konkurēt pasaulē. “Šis ir liels izaicinājums gan valstij, gan uzņēmējiem, un tikai ciešā savstarpējā sadarbībā to iespējams veiksmīgi pārvarēt,” sacīja Raimonds Vējonis.

The post Raimonds Vējonis: Investīcijas ir dzinējspēks tautsaimniecības izaugsmē first appeared on 15min.lv.

Šis gads ir sācies ar vērienīgām ģeopolitiskām izmaiņām tepat mums kaimiņos, kas nākotnē var atstāt lielu politisku un ekonomisku iespaidu uz mūsu valsti. Dažu simtu kilometru attālumā no Latvijas tiek pārzīmēta Eiropas karte. Pie mūsu robežām koncentrējas citas valsts karaspēks, kas nevar mūs atstāt vienaldzīgus, jo Latvijas valsts un tās brīvība ir augstākā vērtība, par ko mums ir jābūt gataviem cīnīties.

Uzsākot pildīt Saeimas deputāta pienākumus, vispirms vēlos aicināt ikvienu Latvijas iedzīvotāju iesaistīties valsts izaugsmes procesā, lai mēs nebūtu malā stāvētāji, bet gan kopīga darba darītāji.

11.Saeimas deputātu pilnvaru termiņā mana uzmanība būs veltīta, galvenokārt, valsts tautsaimniecības izaugsmes veicināšanai un stiprināšanai. Vēlos panākt lielāku valsts atbalstu Latvijas ražotājiem, gan veicinot vietējās produkcijas pārdošanu Latvijas tirgū, gan atbalstot jaunu eksporta tirgu apgūšanu. Biznesam jāiet līdzi laikam un jāievieš inovācijas, kas nodrošinās gan efektivitātes pieaugumu, gan arī tālāku attīstību, bet valstij šis process ir jāatbalsta un jāveicina.

Es vēlos novērst tālāku nodokļu pacelšanu. Efektīvi izmantojot un kontrolējot budžeta līdzekļus, kā arī mērķtiecīgi uzlabojot uzņēmējdarbības vidi kopumā un ieviešot atbalsta mehānismus mazāk attīstītajos reģionos un perspektīvākajās nozarēs, ir iespējams panākt ekonomiski pamatotu nodokļu samazināšanu, kas pat palielinās valsts nodokļu ienākumus gan īstermiņā, gan vēl jo vairāk – ilgtermiņā.

Arī sociālās garantijas un trūcīgāko cilvēku aizsardzība ir viens no dienas kārtības jautājumiem, ko vēlos risināt, domājot ne tikai par algu paaugstināšanu, bet arī par pensiju, pabalstu un sociālo garantiju nodrošināšanu, īpašu vērību pievēršot cilvēkiem ar zemu ienākumu līmeni, kuriem būtu sniedzamas ievērojamākas nodokļu atlaides un nodrošināma plašāka pieejamība veselības aprūpei.

Esmu atvērts jebkuram ierosinājumam, kā panākt mūsu valsts drošību, straujāku izaugsmi un uzplaukumu, man ir svarīgi dzirdēt ne tikai savu vēlētāju viedokļus un ieteikumus, bet arī jebkura Latvijas iedzīvotāja domas. Tieši šobrīd savai valstij mēs esam ārkārīgi nepieciešami un, apvienojot savus spēkus, mēs varam gan noturēt savas valsts robežas, gan arī veicināt tās ekonomisko izaugsmi, panākot mūsu aizbraukušo tautiešu atgriešanos un novēršot vajadzību braukt laimi un darbu meklēt citās zemēs.

The post Gatis Sprūds: Lai mūsu sirdis deg par Latviju un mūsu rokas to ceļ! first appeared on 15min.lv.

Jau gadiem Latvijas kinoindustrija cīnās ar pastāvīgu naudas trūkumu. Jā, ik pa laikam līdz lielajiem ekrāniem un pēc tam arī televīzijā nonāk pa kādai labai latviešu spēlfilmai. Un tomēr nepamet sajūta, ka kaut kas mūsu kinoindustrijā īsti nav kārtībā.

Pirms pārdesmit gadiem līdz ar neatkarības atgūšanu Latvija atgriezās tirgus ekonomikā un šī nianse ir skārusi pilnīgi visas jomas – gan tradicionālo biznesu, gan arī kultūras jomu. Jā, PSRS laikos kultūrai arī Latvijā tika atvēlēts daudz vairāk naudas, taču tāpat šo naudu nācās nopelnīt kautkur citur, lai arī viss īpašums PSRS laikā “piederēja tautai”. Tad arī varēja dalīt un pārdalīt valsts naudu krustu šķērsu, īpaši neskatoties kam un kādēļ. Tomēr arī tad bija visai strikti nosacījumi tā vai cita mākslas darba radīšanai un bija ļoti rūpīga ideju atlase. Protams, ļoti daudzas lietas šajā atlasē ietekmēja padomju cenzūra, kā dēļ līdz skatītājiem nenonāca daudzi labi darbi tikai tādēļ, ka šie darbi vai to autori bija “ar nepareizu ideoloģiju”. Bet tas ir cits stāsts.

Šodienas Latvijā vienmēr un visam, arī kinonozarei, ir pietrūcis naudas, un droši vien tas nemainīsies vēl daudzus gadus. Mums vēl ir jāmācās saimniekot ar kopīgo naudu tā, lai pamazām, bet neatlaidīgi sakārtotu finanšu plūsmu, lai vairāk vai mazāk pietiktu visiem. Taču šei būtisks faktors ir atbildīgo ierēdņu un politiķu vēlme nevis “šeptēties un zīmēties pirms kārtējām vēlēšanām”, bet gan pastāvīgi strādāt valsts un sabiedrības interesēs pēc vislabākās sirdsapziņas un kā rūpīgam saimniekam, līdzīgi kā to likumi prasa no biznesa struktūru vadītājiem.

Un jā – atgriežoties pie kinematogrāfa. Bizness ir bizness. Arī filmu biznesā nevar šodien paļauties tikai uz dāsnu palīdzību no valsts. Šodien ir sponsoru un filantropu laikmets. Un ja jau ideja patiešām ir laba, tad filmas ražotājs var piesaistīt finansējumu arī no privātā sektora, nevis tikai cerēt uz valsts – lasi – nodokļu maksātāju naudu. No sarunām ar kinoļaudīm esmu secinājis, ka Latvijā aizvien dominē pilnīgi ačgārns process. Vispirms idejas autori iet uz Nacionālo kinocentru ar valsts finansējuma lūgumu, un gadījumā, ja palaimējas un valsts naudiņu piešķir, tad nu sāk meklēt papildu finansējumu no privātajiem kanāliem.

Process ir gana skaidrs un vienkāršs. Mehānisms droši vien atstrādāts jau gadiem. Tā teikt – viss iet “kā pa sviestu”. Bet vai tas tiešām nav “sviests”? Parādiet man kaut vienu piemēru citos biznesos, kur šādā veidā dabūsiet finansējumu! Nav tādu piemēru! Neviena banka nekad nedos aizdevumu biznesam, ja nebūs precīzi izstrādāts biznesa plāns ar prognozēto naudas plūsmu un skaidru definējumu, cik lielu personisku iesaistīšanos un finansiālo risku ir gatavs uzņemties pats aizdevuma lūdzējs. Līdzīgi ir arī ar Eiropas projektu finansējumu. Arī tad uzņēmējam ir skaidri jāparāda, cik daudz un kādā veidā tiks nodrošināts finansējums pašu spēkiem. Un ne savādāk.

Kādēļ bieži dzirdam mieles un negācijas par latviešu spēlfilmu radīšanas procesu Latvijā? Kādēļ ik pa laikam atskan kritika par tās vai citas filmas zemo saturisko un māksliniecisko kvalitāti, kurai tajā pašā laikā ir piešķirts valsts atbalsts? Varbūt tam iemesls tieši ir šī ačgārnā finansējuma piešķiršanas sistēma, kas balstīta tikai uz “sēklas naudas” dabūšanu no valsts – un tad jau redzēsim, kā būs tālāk. Filmas kvalitāti lielākoties nosaka tikai viens kritērijs – skatītāju skaits kinoteātros – kuri ar savu naudu nobalso, vai filmu ir vērts skatīties. Jo tagad taču var internetā “nolādēt” jebkuru audiovizuālo darbu. Savukārt labu filmu cilvēki dodas skatīties uz kinoteātri, lai gūtu lielās pozitīvās emocijas, ko mājās pie TV nekad negūsi. Savukārt ar šādu sistēmu, šķiet, nemaz īpaši nav jāsatraucas, būs vai nebūs filma “kases grāvējs”. Un tad arī ražo visu ko. Kā padomju laikos rūpniecībā.

Marta beigās Nacionālais kinocentrs, pareizāk sakot tā izveidota ekspertu komisija, atkal lemšot par jaunajiem finansiālās palīdzības lūgumiem dažādu kinoprojektu realizācijai. Kā jau minēju – esmu cilvēks no malas, tomēr es gribētu aicināt šo procesu padarīt daudz plašāku un kvalitatīvāku. Jo man, piemēram, nav īsti skaidrs, cik šajā lemšanas procesā dominē profesionāļu subjektīvā attieksme, bet cik – pilnīgi neitrāla un kritiska attieksme pret ikvienu iesniegto projektu. Visiem naudas nepietiks. Taču tad nu ar šo mazumiņu ir jāiemācās saimniekot tā, lai atlasītu labākos no labākajiem. Lai vērtēšanas un lemšanas laikā jau uzreiz būtu skaidrs, ka pēc finansējuma piešķiršanas projektu realizēs noteiktajā laikā un apjomā. Ka pēc filmas iznākšanas uz “lielajiem ekrāniem” skatītāji “gāzīs kinoteātrus riņķī”, lai tikai tiktu uz filmas noskatīšanos.

Lai gan mans uzskats – pie mūsu latviešu auditorijas lieluma biznesu Latvijā ar kino realizēt ir ļoti liels izaicinājums. Vienīgi, jātaisa patiešām labu kino kuru ir vērts tulkot lielajās pasaules valodās. Ja Atmodas laikā nebūtu izpurgājuši kino industriju, domāju ka ar padomju laikā iegūto kino pieredzi, cilvēki šodien varētu taisīt pasaules līmeņa kino. Bet šodienas sistēma neļauj izpausties profesionāļiem un ražot tāda līmeņa filmas, kā savulaik baudījām – “Ezera sonāte”, “Pie bagātās kundzes” un citas.

Latvijā netrūkst labu aktieru un labu režisoru. Taču Latvijā aizvien pietrūkst labu menedžeru, kuri spētu atsijāt graudus no pelavām, un kuri spētu graudu pārtapšanas procesu maizē novadīt precīzi un savlaicīgi. Lai kādā brīdī mēs neattaptos, ka pietrūcis rauga mīklai, vai malkas krāsnij. Bet vēl jo vairāk – lai beigās, nokožot svaigās maizes gabaliņu, mutē nepaliktu rūgtuma garša. Jo tad maizīte būs kādā posmā sabojāta un vairs nebūs baudāma. Bet naudiņu taču būsim iztērējuši.

Valdis Kalnozols, uzņēmējs un kino baudītājs

The post Valdis Kalnozols: Lai neiebrauktu vienā un tajā pašā grāvī divreiz first appeared on 15min.lv.

Kā vēsta portāls “Kas jauns”, pirmdienas pievakarē Āgenskalna veikalā Maxima kasiere atteikusies apkalpot kādu sirmgalvi valsts valodā, sakot, ka “šī nav Latvija”. Par šādu situāciju atbildība jāuzņemas veikalu ķēdes “Maxima Latvija” vadībai un nekavējoties jāatvainojas gan cietušajam pircējam, gan Latvijas sabiedrībai kopumā.

Vairumam Latvijas iedzīvotāju latviešu valoda nav tikai saziņas līdzeklis, bet ir viens no nozīmīgākajiem nacionālās un valstiskās pašapziņas simboliem, kura aptraipīšana nav pieļaujama.

Jāatgādina, ka Nacionālā apvienība vairākkārt sniegusi priekšlikumus valsts budžetā un aicinājusi valdošo partiju un Finanšu ministriju rast iespējas dāsnāk atbalstīt Valsts valodas centru. Parasti šie ierosinājumi atbalstīti daļēji vai nav atbalstīti.

Jāpieņem jauna kārtība, kas paredzētu iespējas veidot brīvprātīgo valsts valodas inspektoru palīgu statusu, lai iespējami lielāks iedzīvotāju skaits dažādās Latvijas vietās varētu efektīvi uzraudzīt, kā tiek ievērotas Valsts valodas likuma normas. Nacionālā apvienība nākamās nedēļas laikā nāks klajā ar piedāvājumu, kā šāda kārtība būtu ieviešama.

Raivis Dzintars, nacionālās apvienības “Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētājs

The post Raivis Dzintars: “Maxima” vadībai jāatvainojas; valstij jāstiprina VVC first appeared on 15min.lv.

Ar apbrīnojamu neatlaidību AS “Latvenergo” valdes loceklis un komercdirektors Uldis Bariss turpina publiski apgalvot, ka elektroenerģijas tarifu pieaugums – ir tirgus liberalizācija. Bet kāda saistība ir starp starta tarifa paaugstināšanu un tirgus liberalizāciju? Un vēl rodas jautājums – kā viņi gatavojas īstenot šo liberalizāciju? Piegādātāji no citām valstīm nevar ienākt caur Ziemeļvalstu elektroenerģijas biržu («Nord Pool»), jo mums nav elektrosavienojumu ar Skandināviju un, vispār, ar Eiropu. Labākajā gadījumā savienojums var parādīties tikai pēc 2020.gada. Lietuva nevar palīdzēt pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas, uz Igauniju arī cerību nav. Negribam saņemt no Krievijas ievērojami lētāku elektroenerģiju, jo Krieviju nemīlam. Tātad, kas reāli var nākt? Skaidrs, ka neviens. Un Uldis Bariss sāk runāt par kaut kādiem mītiskiem piegādātājiem, nevienu, izņemot SIA “Baltcom”, nenosaucot. Bet pat tad, ja kāds ienāktu, viņš praktiski nevarētu neko izdarīt, jo nav pieejas klientu bāzei. Ja patiešām būtu tirgus liberalizācija, būtu jāizdod likums, lai “Latvenergo” šo bāzi sniedz. Bet, kā saprotams, tā nebūs, tātad reāla konkurence a priori nevar būt.

Bet varbūt SIA “Baltcom” vai SIA “Lattelecom”, – viņiem kaut kāda klientu bāze ir.

Bet kas viņi tādi ir? Skaidrs, ka ne ražotāji, bet starpnieki, tā kā jau iepriekš skaidrs, ka cenā ar AS “Latvenergo” konkurēt nevarēs.

Valsts caur AS “Latvenergo” noteica neadekvātu tarifu, kas ir daudz dārgāks nekā skandināvu biržā, gandrīz par 30 %, pie tam ar izdomājumiem visādi muļķojot cilvēkus, mierinājumam sola palīdzēt nabadzīgajiem, pat piesaistot pašvaldību asociācijas priekšsēdētāju, saka, ka nav jābaidās, pārāk sāpīgi nebūs.

Tā vietā, lai optimizētu “Latvenergo” izmaksas un samazinātu tarifu, lai optimizētu AS “Sadales tīkls” izmaksas un mudinātu to darīt, vienkārši tiek paaugstināti tarifi. Nu, cilvēki patrokšņos, ar to arī beigsies.

Kā tas vispār var būt, ka “Sadales tīkls” daļa ir augstāka pat pēc neadekvātā “Latvenergo” tarifa pieauguma?

Regulators apstiprina visus aprēķinus, gan “Latvenergo”, gan “Sadales tīkls”. Un kāpēc tāds regulators? Šīs funkcijas vienkārši var nodot Finanšu ministrijai un samazinātos neproduktīvie izdevumi.

Bet vai pie mums kāds domā par ekonomiku? Lai cik nebūtu smieklīgi, bet neviena politiskā partija nepiedāvā konkrētu ekonomikas programmu – mēs darīsim to un to, samazināsim tur, veiksim tādas reformas, rezultāts būs tāds utt.

Tā vietā, tukši vārdi par tautu, inovācijām (ir pamats uzskatīt, ka vārda nozīmi tie nezina), laba vēlējumi.

Ir vērts noskatīties filmu “Pie bagātās kundzes”, kurā redzams, ka tas viss jau bija. Nekā jauna. Un mēs, diemžēl, izvēlamies tās pašas kārtis, ar tiem pašiem kalpiem un dāmām.

Iļja Gerčikovs, ekonomikas doktors, profesors, AS „Dzintars” valdes priekšsēdētājs.

The post Gerčikova komentārs par elektroenerģijas tarifu Latvijā first appeared on 15min.lv.

Tāpēc ir vērts atgādināt “lauķu” biļešu seriāla hronoloģiju. Pagājušā gada 17.septembrī Rīgas domes Satiksmes komitejas priekšsēdētājs Vadims Baraņiks pacilāti skaidroja rīdziniekiem, ka mainot tarifu no latiem uz eiro, tas tiks samazināts par santīmu uz leju, proti, līdz 0,70 eiro. Pavisam drīz pēc šīs ziņas, 29.septembrī, Ušakovs nāk klajā ar pilnīgi pretēju “prieka vēsti” sabiedriskā transporta pasažieriem – no 2014.gada 1.janvāra braukšanas maksa tiks palielināta par 71% līdz 1,20 eiro. Tas ir lielākais sabiedriskā transporta tarifu kāpums Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Pie varas esošajiem Rīgā tas bija nepieciešams, lai turpat paziņotu par dāsno atlaidi 50% apmērā rīdziniekiem un lai Rīgu pretnostatītu pārējai Latvijai. Uz šāda tarifa nepamatotību un Latvijas iedzīvotāju pretnostatīšanas nepieļaujamību atkārtoti norādīja opozīcijas Vienotības un nacionālās apvienības frakcijas deputāti.

Neilgi pēc tam Ušakovs uzsāk plašu un dārgu mēdiju kampaņu, aicinot Latvijas iedzīvotājus masveidā deklarēties Rīgā, turklāt reālā dzīvesvieta netiek uzskatīta par argumentu. Reklāmas kampaņa bija maldinoša, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) bija pieprasījusi atcelt domes saistošos noteikumus, kas paredzēja atšķirīgas cenas Rīgā deklarētajiem un nedeklarētajiem.

Pret Ušakova plānu nostājās Vienotības un Nacionālās apvienības domes frakcijas. Mums bija nepieņems mēģinājums šķelt Latviju, pārvērst Rīgas centru par lielu autostāvvietu, apgrūtināt ārpus Rīgas dzīvojošajiem cilvēkiem iespēju doties uz darbu, valsts un pašvaldības institūcijām, apmeklēt medicīnas un kultūras iestādes, kuras no saviem nodokļiem uztur visi valsts iedzīvotāji.

Aicinājām VARAM izvērtēt un atcelt saistošos noteikumus par diferencētām biļešu cenām Rīgas sabiedriskajā transportā. 20.decembrī VARAM atzina par prettiesiskām vairākas normas Rīgas domes noteikumos un pieprasīja tās atcelt. Valsts nepieļāva Ušakova sabiedrības šķelšanas plāna īstenošanos, tas vismaz uz laiku ir izgāzies. Uz laiku, jo, tuvojoties vēlēšanām, mēģinājumi to īstenot var turpināties jaunā noformējumā, ar jaunu retoriku.

Tādēļ nedrīkst pieļaut turpmākas Saskaņas centra/ Gods kalpot Rīgai manipulācijas ar “Rīgas satiksmi”. Pašvaldības kapitālsabiedrība nedrīkst būt slepena impērija, finansiāli necaurskatāms melnais caurumu, kurā rīdzinieku – nodokļu maksātāju nauda tiek lietota, piemēram, politizētas arodbiedrības finansēšanai. Ņemot vērā “Rīgas satiksmes” apgrozījumu un tās lomu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanā, tarifu noteikšana Rīgā ir jānodod Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai.

Savukārt VARAM, strādājot pie likuma par Latvijas galvaspilsētu, vērts izskatīt iespēju pārņemt valsts ziņā funkciju nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumus Rīgā. Galvaspilsētas sabiedriskais transports ir ļoti cieši saistīts ar visas valsts labu funkcionēšanu. Tas atbrīvotu Ušakovu un viņa biedrus no funkcijas, ar kuru viņi netiek galā, un pasargātu mūs visus no Saskaņas centra un Gods kalpot Rīgai indeves lietot Rīgas satiksmi politiskām manipulācijām.

Sarmīte Ēlerte, Rīgas domes “Vienotības” frakcijas priekšsēdētāja

The post Ēlerte: Ušakova plāns izgāzies first appeared on 15min.lv.