Dienas gaismā beidzot varam apjaust, kā izskatās apkārtne. Blakus vietai, kur esam apstājušies ir kaut kāda šķūņveidīga ēka, turpat arī izbūvēta laivu piestātne, savukārt krastā “mētājas” pāris vecu kuteru.
Pie "šķūnīša" kartē atrodam sevi
Blakus mežā ir samanāmas pāris celtnes, kas atgādina kempingu vasaras mājiņas, taču nav redzams, ka uz tām vestu kāds iekopts ceļš. Ik pa brīdim garām mums jūras krastā piebrauc pa kādai automašīnai. Ko vietējie te dara, īsti nav saprotams. Daži no viņiem savācas bariņos un kaut kur aiziet pa aizsalušo jūru. Var jau būt, ka makšķernieki, taču ierastos bļitkotāju atribūtus tiem līdzi nemana. Viens ir skaidrs – krastā esošā zīme aizliedz peldināt smieklīga paskata suņus un zirgus.
Aizliegts!
Šodien nekas īpašs mūsu plānā nav paredzēts. Ja neskaita to, ka tiek nolemts, ka bez turpmākas nakšņošanas veicams pārbrauciens līdz pat Helsinkiem, kur vispirms mums jāpiestāj lidostā un tad jādodas uz prāmja piestātni. Tātad, kopumā jānobrauc apmēram 660km. Ņemot vērā, ka ceļa segums kļūst arvien labāks, nekas sarežģīts tas noteikti nav.
Beidzot satikušies ar pārējiem vaigā, nolemjam, ka diena ir pārāk laba, lai mēs tā vienkārši neko nedarītu. Galu galā, nav ko līdzpaņemtās slēpes bez pielietojuma vizināt, tāpēc velkam tās laukā un gatavojamies nelielam izbraucienam. Plāniņš ir paslēpot dažus kilometrus pa Botnijas līča ledu, apkārt krastam tuvākajai salai. Domāts, darīts. Drīz vien divās grupās esam uz ledus un dodamies salas virzienā.
Slēpojam pa jūru
Mums garām pabrauc vietējie, kuri sirsnīgi atvelk pa līdzeno ledu ar sniega motocikliem. Nemaz jau nav tā, ka skaustu… Kad pirmā grupa ir sasniegusi salu, uz ledus parādās arī otrā grupa. Visi gan nav slēpotāji – divi biedri ir izvēlējušies veikt pārgājienu ar sniega kurpēm. Tomēr tas ātrumu īpaši nemazina, jo neviens nekur nesteidzas.
Nav slikti staigāt arī ar šīm tenisa raketēm pie kājām
Nonākuši salas pretējā pusē, pamanām, ka pa jūras līča ledu apmēram puskilometra attālumā aiztrauc kuģis uz gaisa spilvena. Šeit arī notiek pirmais incidents pārgājiena grupā, jo Juris izkrīt cauri sniegam, zem kura uz ledus ir vairāku centimetru ūdens kārta [laikam jau kāda plaisa ledū], un kārtīgi izmērcē kājas un rokas. Tālāk ceļu viņš vairs neturpina un ar otru “soļotāju” Mārtiņu dodas atpakaļ uz mašīnām. Pārējie turpina slēpot, jo nekādi ielūšanas draudi nepastāv. Gandrīz visi atgriežamies savā nometnē, tikai Antai vēl ir par maz un viņa ar slēpēm uzgriež vēl vienu aplīti apkārt salai.
Noslēpojās...
Ar izbraucienu vairāk vai mazāk apmierināti gandrīz visi. Daļai pietika, daļai bija par maz un tie izdomāja, ka krastā no uzkalniņa pēc vietējo parauga var sarīkot šļūkšanas un velšanās festivālu krietnas pusstundas garumā.
Šļūkātāji
Pēc tā sakrāmējam slēpes bagāžas nodalījumā un pošamies ceļā. Tā kā mums līdzi ir pāris ģeomonētas, kuras dažādu iemeslu dēļ Nordkin pussalas geocaching slēpņos neizdevās atstāt, meklējam informāciju par piemērota izmēra slēpņiem pa ceļam. Konstatējam, ka netālu viens tāds atrodas, pie tam tieši pie autoceļa E75. Aprakstā gan norādīts, ka ziemā tas nav pieejams, bet mēs taču esam latvieši – ne tādi vien slēpņi atrasti zem sniega. Patiesībā izrādās, ka nekā grūta tur nav – piebrauc, pastiep roku zem reklāmas stenda un gatavs. Beidzot arī šo misiju esam izpildījuši.
Ap pusseptiņiem pēcpusdienā esam sasnieguši Kärsämäki. Vakariņojam mašīnās blakus Hirvaskangas ABC degvielas uzpildes stacijai, veikalam un ēstuvei, kad nobraukts nedaudz vairāk par pusi no plānotā. Pēdējos vairāk kā 100km laika apstākļi nedaudz sabojājušies un pa reizei stingri putina. Tādi paši mainīgi apstākļi sagaida mūs arī turpmākajā ceļā.
Sniegi sniga, putināja. Ziemeļbriedim pofig.
Ap diviem naktī esam sasnieguši Lahti un vēl pēc divām stundām jau lepni pieripinām pie lidostas. Šeit īsa, bet sirsnīga atvadīšanās no Agneses, kura tālāk dodas uz Britāniju.
Atvadāmies. Agnese dodas lidot.
Savukārt, mēs lēnā garā dodamies Helsinku ostas virzienā. Līdz prāmim mums vēl ir vairākas stundas laika. Puspiecos, sasniedzot ostu, pāris simtu metru attālumā no prāmja piestātnes notiek tas, kas nebija paredzēts arī kā Plāns B – “skapim” pazūd sajūgs. Mēģinām tikt skaidrībā ar tā uzbūvi un veikt kaut kādu nebūt defektāciju, tomēr īsti skaidrību par to, kura detaļa un cik dziļi ir vainīga, nerodam. Vienīgais risinājums ir bakstīties pirmajā ātrumā līdz prāmim, tikt uz tā un tad jau Tallinā izdomāsim, ko darīt tālāk.
Pusstundu paguļam, tad iestājamies check-in rindā un drīz jau esam uz prāmja. Te daži panašķējas ar saldumiem un tēju, daži mēģina pagulēt uz dīvāna, vai arī vienkārši pasmieties par pašu jokiem.
Īsais miegs
Pl. 9:20 esam klāt Tallinas ostā. Gandrīz jau kā mājās. Tomēr, braucot nost no prāmja, vietējo policistu specvienības uzmanību piesaista mūsu transporta lietuviskā izcelsme un tiekam “nolikti malā”. Vadītājiem meklē promiles, pārējiem dokumentos esošās fotogrāfijas salīdzina ar skarbo realitāti. Tā kā nekas aizdomīgs konstatēts netiek, mūs neaiztur un varam lēnām virzīties cauri pilsētai. Tas tiešām notiek lēnām, jo vienu brīdi “kantoris” pazaudē “skapi”no redzesloka un gandrīz arī no rācijas sakariem. Beidzot tomēr nostājamies ielas malā, iekabinām “skapi” velkamajā stropē un vilcieniņā lēnām tiekam laukā no pilsētas. Diemžēl nekāda reāla situācijas risinājuma, izņemot kā turpināt vilkt otru mašīnu, mums nav. Tā arī turpinām ceļu. Jāatzīst, ka nekas jauns jau tas nav – sakabē [cietajā], atgriežoties no Baikāla ekspedīcijas, vienu mašīnu vilkām 7000km. Pretstatā šie 300km tāds sīkums vien ir.
Kādā no īspieturām konstatējam - zivs kļuvusi ļengana...
Divos pēcpusdienā šķērsojam Latvijas robežu Ainažos un pēc vairākuma lēmuma dodamies ieturēt veselīgas pusdienas zināmajā ceļmalas Hesburgerī. Pēc kolektīvās ieturēšanās “velkamies” tālāk un tieši plkst.17:00 iebraucam pa vārtiem starta/finiša vietā Krustpils ielā 6. Mazliet noguruši, bet laimīgi.
Brauciens beidzies! Lai dzīvo brauciens!
Šeit jau ir ieradušies arī daži sagaidītāji, vēl citi piebrauc nedaudz vēlāk. Diezgan ātri izkravājam savas mantas un pamazām dalībnieki atvadās un dodas uz mājām atpūsties pēc “grūtā” brauciena. Kārtējais piedzīvojums nu ir beidzies, bet zinām, ka tādi būs vēl!
]]>
Labrīt!
Pusvienpadsmitos sākam bungot augšā arī “skapi”. Patiesībā jau jautrība ir sākusies. Bez elektrības šo nakti mēs diez vai pavadītu tik mierīgi – aukstuma dēļ gāzes apkure ir pilnībā atteikusies strādāt. Nelīdz pat pierunāšana.
Kā saka, auksti nav, bet patīkami dzesē...
Tā kā līdz pusdienlaikam mums ir jāpamet kempingu, vajadzētu nedaudz arī uzsildīt dzinējus. Izrādās, ka nebūs vis – abi auto kļuvuši neiedarbināmi. Izskatās, ka arī akumulatori nav pirmā svaiguma… Ēdot brokastis, domājam, ko varētu iesākt šajā jautājumā. Tā līdz pl. 12 nekur arī neesam tikuši, abi auto klusē. Lai atdzīvinātu gāzes balonus, tos nosūtam “nomazgāties” siltā dušā. Temperatūras kontrasts liek tiem izdot aizdomīgi sprakšķošas skaņas, taču, tā kā tos nesildām gluži ar lodlampu, nekam briesmīgam nav jānotiek.
Rīta duša
Tikmēr kaut kur ir noķerts vietējais soms ar Peugeot dīzeļvagonu un notiek pirmie mēģinājumi iedarbināt “skapi”ar piepīpēšanas metodi. Diemžēl, pēc ilgāka laika kļūst skaidrs, ka nekas neizdosies. Taču izpalīdzīgais soms nepadodas un pēc īsas prombūtnes ir atpakaļ ar akumulatoru lādētāju. Tas gan nozīmē, ka varēsim mēģināt darbināt auto agrākais pēc pāris stundām. Mēģināts nav zaudēts, kā saka. Lādējam.
Tikmēr “kantorī” notiek vēl viena atrakcija – pazūd elektrība un līdz ar to arī nedarbojas vienīgie siltuma avoti ventilatori. Pirmajā brīdī nav skaidrs, kas par iemeslu. Tiek pārsprausti pievadi, pārbaudīti drošinātāji, līdz beigās vainīgais tiek atrasts. Un tas ir šaubīgas izcelsmes pagarinātājs. To izjaucot, izrādās, ka iekšpusē ir novērojams, kādu formu pieņem plastmasas detaļas, kad tās izkūst. Veicot ne pārāk sarežģītas manipulācijas, pagarinātāja shēma tiek nedaudz vienkāršota un tas ir atkal spējīgs funkcionēt.
Beigts ir!
Gāzes baloni pēc siltā ūdens procedūrām tiek saudzīgi iepakoti ar dažādiem pieejamiem materiāliem [lasi – lupatām], taču apkure ar pilnu jaudu joprojām nav darbināma. Nolemjam kaut kā iztikt, līdz varēsim iedarbināt kemperus un iegūt siltumu kaut vai tradicionālā veidā ar dzesēšanas sistēmas apkuri. Vismaz līdz siltākiem platuma grādiem izturēsim arī šādi.
Nu maziņajam būs siltāk
Izmantojot savu roku un kāju spēku, kemperi tiek izstumti no stāvvietas, lai izmēģinātu variantu ar iestumšanu. Šie mēģinājumi tomēr nav veiksmīgi, jo stūmējiem pietrūkst zirgspēku. Nākas plānot alternatīvas. Kamēr notiek iznešanās ar auto darbināšanas procesu, tikmēr Anta paspēj izslēpoties, bet vēl daži uzspēlē ko līdzīgu kērlingam ar sasalušu kōlu.
Tipa kērlings
Kad šķiet, ka pasaule ir sadevusies rokās, lai mums būtu grūtāk tikt no šejienes prom, tomēr parādās glābiņš cita somu puikas izskatā ar Fiat kravas busu. Tas palīdz ar ievilkšanu iedarbināt “kantori”.
Ceļā pēc rūciena
Kad “kantoris” ir apsildījies un vairs nav draudu, ka to atkārtoti nevarēs iedarbināt, mēģinām ievilkt arī “skapi”. Taču nav tik vienkārši, jo vilcējam zūd saķere un uzkalniņā pirms šosejas augšā netiekam. Atkārtojam jau reiz izmēģināto procedūru ar ķēdēm un tas palīdz. Tā tiekam uz šosejas un drīz jau rūc arī otrs mūsu transportlīdzeklis. Komandas biedri ar gavilēm sagaida rūcošos auto un lec tajos iekšā, lai kaut nedaudz sasildītos. Tā nu izbraucam no Inari kempinga ar trīs stundu novēlošanos.
Ap 70km no Inari pabraucam garām Saariselkä tūristu centram un Kaunispää kalnam. Atceroties 2008. gadu, kad tur uzbraucām augšā, pārņēma neliela nostaļģija, taču bija skaidrs, ka ar šiem transportlīdzekļiem mēs varētu arī netikt līdz virsotnei. Tomēr netālu uz brīdi piestājam pie kāda ceļmalas krodziņa, kurš gan nestrādā, lai nedaudz izlocītu kājas.
Pieturvieta netālu no Saariselkä
Ziema, atšķirībā no Nordkina pussalas, kur vējš sniegu pūš no zemes prom, te ir pamatīga un kupenas dziļumā ir krietni virs ceļgala. Tomēr visi apkārtnes mazie celiņi ir kārtīgi izšķūrēti. Lai nebūtu pavisam garlaicīgi, izdomājam uzspēlēt “sunīšus” un līdz ar to dabūjam kārtīgi noskrieties. Toties arī sasildāmies.
Pēc trīsarpus stundām esam sasnieguši Sodankylä un vēl divas stundas vēlāk esam pie Polārā loka, Napapiiri. Jau nobraukti 316km. Šeit kārtējo reizi uzpildām degvielu.
Beidzot atkal meži un daudz sniega
Vēl pusotru stundu vēlāk esam izbraukuši caur Ivalo un gabaliņu aiz tā piestājam sānceļā, lai pavakariņotu. Vakariņu laikā notiek spontāna apmaiņa ar pārtikas produktiem, jo to patēriņš abās nometnēs tomēr ir atšķirīgs. Līdz ar to nejauši kopā ar izsniegto pesto porciju “kantorī” nonāk “skapim” piederoša karote, kas drīz vien bargi rācijā tiek atprasīta. Tā kā negribam nepamatotus pārmetumus un, pasarg die`s, boikotus, apsolām to atdot. Drošs paliek nedrošs juristi sastāda atbilstošu dokumentu karotes nodošanai. Līdz ar to nesaskaņas ir izsmeltas.
Karotes dokumentēta nodošana
Ir nolemts, ka vēl ir jāturpina ceļu, kamēr vien šoferiem tas ir fiziski iespējams. Tātad, par turpmāko mērķi uzstādām Oulu. Gāzes apkure turpina niķoties, tāpēc ceļā “skapis” veic nosalušā balona apmaiņu. Balonu rezerves mums ir pietiekamas. Beigās līdz Oulu tomēr neaizbraucam. Pēc īsas piestāšanas Ii nolemjam sākt meklēt nakšņošanas vietu. Tā kā netālu ir Baltijas jūras Botnijas līcis, mēģinām atrast piemērotu vietu kaut kur tā krastā. Ar otro mēģinājumu nonākam vietā, kur uzraksts vēsta, ka tā ir Praavan kalasatama, jeb Prāvas “zivju osta”. Nekādas ostas te patiesībā nav, tāpat kā arī nav zivju. Ir tikai laivu piestātne, bet pats līcis ir pilnībā aizsalis.
Ar visu kavēšanos un piedzīvojumiem līdz pustrijiem rītā mums ir izdevies veikt 520km. Šoreiz bez ballītēm un lielām diskusijām lienam guļammaisos. Debesis ir apmākušās un nav praktiski nekādu cerību ieraudzīt ziemeļblāzmu. Ārā jau ir krietni labvēlīgāka temperatūra, tāpēc arī no gāzes apkures ir jūtams labums. Drošības pēc “skapis” atstāj dzinēju darbojamies, jo te ir tāda nomale, ka palīdzīgu roku vajadzības gadījumā tuvumā neatrast.
]]>Patiesībā jau nav nemaz tik traki, jo āra temperatūra turas starp mīnus 5 un 10 grādiem. Ziemīgi, bet samērā komfortabli. Veicam parastās rīta procedūras ar pārtikas vienību apzināšanu un ekspress ēdienkartes sastādīšanu. Kad rīta kalorijas ir uzņemtas, jādodas laukā un jāsameklē zem mašīnām atstātās zivis. Divas no tām tiek eleganti ar mačeti sadalītas reizinātājos. Pārējās divas pagaidām “nogalinātas” netiek.
Empīriski pierādīts: zais cērt zivi!
Lai cik žēl arī nebūtu, mums viesmīlīgais Arctic Hotel ir jāatstāj. Tāpat jāatstāj arī pašu Nordkina pussalu, jo jāsāk doties atpakaļceļā. Šeit pavadītais laiks pagāja negaidīti ātri. Mēs labprāt šeit vēl uzkavētos, tomēr jāpaspēj atpakaļ uz rezervēto prāmi, kurš būs ne gluži vienos (jo uz to mēs noteikti nepaspēsim), bet 10.februāra rītā gan. Līdz ar to uzsākam došanos atpakaļceļā jau plkst. 11. Taču, pirms atsāt Mehamnu, vēl sameklējam tuvāko viegli pieejamo geocache. Kā vēstīts aprakstā – meklējiet zem vienīgā sarkanā koka. Tas “koks” ir attēla fonā redzamie sarkanie žagariņi.
Pierakstāmies kā apmeklētāji kārtējā ģeoslēpnī
Saule spīd un, šķiet, nedaudz pat silda un mēs priecājamies par apkārtni – pakalniem un kupenām. Varbūt par slideno ceļu ne tik ļoti [tā šoferi].
Sniegpilna peizāža
Pie galvenā pussalas vienīgo 3 lielceļu krustojuma mēs pamanām vairākus sniega motociklus. Vairāku kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Ja iepriekš neizdevās izbraukt līkumu, tad vismaz uz tiem papozēt sev atļaujam. Kaut gan varētu jau arī izbraukt – visiem aizdedzes atslēgas uz vietas. Droši vien kāds no vietējiem, vai saimniekiem šo joku gan nespētu saprast…
Sniega motosesija
Tieši pusdienlaikā sasniedzam šaurāko zemes strēli, kas savieno Nordkina pussalu ar pārējo kontinentu. Sākumā veicam garu nobraucienu līdz jūras līmenim, priecējot acis par abiem fjordiem, kas šeit gandrīz savienojas. Tam seko tikpat garš kāpums. Mazliet neveiksmīga distances izvēle starp mašīnām, kas neļauj pietiekami ieskrieties, un “skapis” aiztraucas kalnā, bet “kantora” ātrums pamazām sarūk, līdz tas pusceļā līdz augstienei apstājas pavisam. Riepām zūd saķere ar apledojušo ceļu un, lai neriskētu, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem uzsākt braukt liekus manevrus vairs neizveicam.
Par notikušo uzreiz ieklepojam rācijā un Pēteris jau kājām steidz palīgā. Beidzot ir iemesls likt lietā līdzpaņemtās riteņu ķēdes. Vēl viena palīglīdzekļu vienība, kas nebūs velti vizinājusies mums līdzi. Nedaudz izveicības un ķēdes ir uzkabinātas.
Kabinām ķēdes
Savukārt, kamēr mēs ņemamies ar ķēdēm, citi no glabātuves izvilkuši savu zivi un taisa bildes albumiņam “Draugos”.
Zivs darbībā
Auto lēni, bet pārliecinoši, drebinādamies it kā mēs pārvietojamies pa Latvijas bedrainajiem ceļiem, uzskrapstinās kalnā. Šeit uztaisām mazliet ilgāku pauzi, pirms došanās tālāk. Uzpildām no kannām rezerves degvielu, kā arī no Maximas kastēm saveidojam aizsegus mašīnu radiatoriem, jo tur iepriekš bijušie ir no tik plāna kartona, ka visi noļodzījušies. Bez šiem aizsegiem dīzelīšiem ir diezgan pagrūti uzturēt normālu darba temperatūru un līdz ar to arī salona apsilde ir par knapu.
Turpmāk izveicam vienu no ceļmalas pieturām, jo pamanām pa sniegu laiski bradājošu septiņu ziemeļbriežu, seši pelēki un viens balts, bariņu. Viņi gan nav īpaši noskaņoti piestrādāt par fotomodeļiem, tāpēc mums nākas tos iemūžināt no lielāka attāluma.
Zīmuļbrieži
Pēdēji saules stari šodien
Pēc trim stundām, kad esam veikuši ceļu līdz Tana bru ārā kļuvis ne vien tumšs, bet arī krietni vēss. Un tas ir, maigi izsakoties. Piestājuši uzpildīt degvielu, komandas biedri aizstaigā līdz tuvējam veikalam, uz kura novietotais elektroniskais termometrs skaidri brīdina, ka joku nebūs. Vienīgi tas nespēj izlemt, cik tad auksts patiesībā ir un ik pēc laika uzrāda te -34, te -35 grādus.
Saulei būs kost un tas ir trendīgi. Brīvs tulkojums no norvēģu mēles.
Arvienvārdsakot, ievelc gaisu un visi puņķi degunā sasalst vienā mirklī. Mēs ļoti ceram, ka šīs ir tikai pārejošas grūtības, ko apliecina fakts, ka, nonākuši uz Norvēģijas un Somijas robežas – Utsjoki – ārā ir vairs “tikai” – 30.
Piecdesmit kilometrus tālāk rācijā atskan ierosinājums piestāt ceļmalā, lai paskatītos debesīs. Izskatās, ka šeit tās vēl ir skaidras un, iespējams, varēsim novērot ziemeļblāzmu. Iegriežoties ceļmalas stāvvietā, mēs nejauši sabojājam pāris vietējiem čaļiem fotosesiju. Viņu trijkāju balstīto fotokameru objektīvi ir pavērsti debesu virzienā. Izslēdzam savas gaismas un atvainojamies par traucējumu. Tomēr neko debesīs šeit tā arī neieraugām un drīz vien braucam tālāk.
Ap pusdesmitiem pēc visiem piedzīvojumiem esam norullējuši 380km un otro reizi nonākuši kempingā pie Inari ezera. Šoreiz piestājām šeit ar nolūku, lai nebūtu jāsitas apkārt pa nezināmām un nepārbaudītām vietām, kur mūs atkal varbūt atteiktos pieņemt. Noparkojamies savās iepriekšējās vietās un pamazām iekarojam jau zināmo virtuvi. Un tas nekas, ka jāēd pēc sešiem – ceļojumā tas neskaitās…
Jo kas gan var būt labāks par kartupeļu biezputru pēc pusnakts?
Ārā nav nekāds maija mēnesis, taču nav arī jamirī nost, jo -23 grādus pagaidām uzskatām par pieņemamu kompromisu. Debesis ir vairāk apmākušās, nekā skaidras un gaisā virmo, jā – virmo, nevis krīt, ļoti smalki sniega kristāli. Pateicoties tiem, virs pretim braucošo auto lukturiem un arī laternām veidojas tumsā ļoti izteikti gaismas stabi.
Tiek veikti arī atsevišķi mēģinājumi fiksēt ziemeļblāzmu, taču tā nav tik ļoti izteikta kā redzējām iepriekš.
Gaismas stabi
Mazliet skaistuma
...
Pēc vakariņām tiek ierosināta pastaiga pa ezera ledu. Te ne tikai vērojam ziemeļblāzmu, bet daži arī pamanās pavārtīties sniegā, taisot “eņģelīšus”. Nosoļojuši palielu līkumu, atgriežamies kempingā savos apartamentos. Te arī konstatējam, ka Agnese uz ezera ir pazaudējusi savu lukturīti. Cerams, atradīsies. Pirms gulēt iešanas “kantorī” un “skapī” tiek sarīkotas nelielas paralēlās ballītes. Vispār jau tādas mierīgas un viss tiek noturēts rāmjos. Ap trijiem no rīta citādi nemaz nevar būt.
Viss tiek kontrolēts!
Drīz jau arī visi lien savos guļammaisos. Neskatoties uz darbojošos gāzes apkuri un elektrisko ventilatoru pūlēm, nevarētu teikt, ka mājoklī ir ļoti silti. Tāpēc drēbes paliek nenovilktas. Jo mēs varam to atļauties…
]]>Plānā ir neliela izkustēšanās pa Kinnarodden pussalu, lai dienasgaismā redzētu ko vairāk par līkumotu ceļu. Otrs iemesls, kādēļ mainām savu dislokācijas vietu – vakarā ir ieplānota pirts. Taču Mehamnā, ne Gamvikā. Līdz ar to pāris stundas pēc pusdienlaika esam sakārtojuši savus dzīvokļus “kantorī” un “skapī”, saskaitījušies un gatavi doties ceļā. Uz brīdi piestājam Gamvikas centrā, izlocīt kājas un ieiet bodē.
Gamvikas centrs dienasgaismā
Turpat veikalā-kafejnīcā arī redzama improvizēta vietējo mākslinieku izstāde
Līdz Mehamnai ir jābrauc nieka 19km, līdz ar to nav īpaša iemesla drāzties pa ceļu. Pie Mehamnas “skapis” atraujas no “kantora”, jo pēdējie apstājas un japāņu tūristu labākajās tradīcijās spaida fotoaparātu slēdzīšus.
Nedaudz tālāk pirmajā lielajā krustojumā atkal ir jāstājas ceļmalā. Te pamanām pie veikala piestājušu auto, kura kravas nodalījumā ir iebūvēti vairāki būri. Pats mašīnas saimnieks parādās ar saitē piesietu haskiju un ievieto to vienā no būriem, blakus pārējiem suņiem. Braukšot ar tiem uz tuvējiem pakalniem, saprotam, ka jūgt pajūgā.
Saimnieks ar suņubūdu uz riteņiem
Riktīgi skaisti suņi, taču saimnieks brīdina – ja pastiepsi roku, jebkurš suns uzreiz iecirtīs tajā savus smailos zobus. Kamēr nebeidzam priecāties par suņiem, pie “kantora” piestāj policijas (!) auto. Kas to būtu domājis, ka te var sastapt policiju. “Kantora” vadītājs Zais saņem mutisku nosodījumu: “Wrong place to stop!” Nu, jā, stāvam pašā krustojumā…
Lai neiekultos starptautiskās nepatikšanās, lai arī būtībā esam lietuvieši, sekojam “kantorim” uz Arctic Hotel, kur tiek veiktas pārrunas pirts jautājumā. Saimnieka vakarā nebūšot uz vietas, mums būs pirts atslēgas un pilna rīcības brīvība. Pēteris, Līva un Zais šajā pirtī jau bijuši iepriekšējā ceļojuma laikā, līdz ar to vieta un apstākļi jau ir zināmi. Nokārtojuši formalitātes, virzāmies tālāk. Mums jāmēro vēl turpat 33km līdz Kjøllefjordam. Tas ir mazs, piemīlīgs ciemats pussalas rietumos, kas atšķiras no abiem iepriekšējiem ar to, ka ir lielāks par Gamvik, bet mazāk industriāls par Mehamn. Arī šeit ir osta, kur piestāj vietējais ūdenstransports – Hurtigruten prāmis. Pa ceļam jau atkal zib fotokameru stikli, jo ir jāknipsē smukumus. Saule palēnām laižas uz rietu un pazūd aiz pakalniem, bet mēs novērojam interesantu optisko parādību – gaismas stabu, jeb pīlāru. To paspējam vēl nofotografēt Kjøllefjordā, kur ierodamies īsi pirms saulrieta.
Gaismas stabs
Kjøllefjord sākumā izbraucam cauri, lai apskatītu to no visām līča pusēm, tad izskrienam nelielā window shoping-ā. Labi, daži kaut ko nopērk arī pārtikas veikalā. Vēlāk kājām izejam nelielā ekskursijā un tad, kad jau kārtīgi satumsis, vēl pasēžam vietējā kafejnīcā.
Naksnīgais Kjøllefjord
Sešos pēcpusdienā braucam atpakaļ uz Mehamn, kur nobāzējamies blakus Arctic Hotel. Tiek ievadītas sarunas ar meitenēm par vakariņu uzburšanu, taču uzreiz atskan signāls, ka “ātri jāiet ārā, jo tur ir!”. Palūkojamies debesīs un tiešām, tur par spīti traucējošajai Mehamn gaismai ir skaidri samanāms gaišs un plats ziemeļblāzmas loks.
Pirmās bildes top turpat pie kemperiem, taču te ir par daudz gaosmas
Izskatās, ka šī ir visizteiktākā ziemeļblāzma, kādu līdz šim esam redzējuši. Un tas, neskatoties uz to, ka vietējais K-indekss, kas norāda uz ziemeļblāzmas intensitāti, ir samērā zems. Tas nozīmē tikai, to, ka vismaz puse dalībnieku tver savus fotoaparātus, statīvus, aun kājās zābakus un brien pa sniegu augšā tuvējā pakalnā, kur ir vērojama vislabākā debesu panorāma. Ziemeļblāzma “ālējas” un nebeidz zīmēt lokus un ķemmes un mēs pakalna galā arī darbojamies līdz pat pl.22.
Tikmēr mūsu mini virtuvēs top gardumi. Paldies tiem dalībniekiem, kuri mums no lejas piegādā siltas vakariņas tieši novērošanas punktā.
Top gardumi no kontrabandas kartupeļiem
Tikmēr top fotomāksla
Lai cik labi arī būtu, tomēr jādodas uz pirti. Tur izkarsējamies uz nebēdu pat vairākas reizes. Te mūs sagaida arī pārsteigums, jo pl.23:30 visā Mehamn izslēdzas gaisma. Kā mums paskaidro, “aptumsums” ilgs līdz pl.6 rītā… Vēl tiek izteikts piedāvājums doties kalnos ar sniega motocikliem, vērot ziemeļblāzmu, taču pats piedāvātājs diezgan drīz aizbrauc prom, tā arī neko konkrēti nesarunājis.
Pēc pirts, iznākot laukā, gan vēl nav miera, jo ziemeļblāzma atkal ir kļuvusi aktīvāka. Par miegu nav laika domāt, tāpēc fotoballīti turpinām līdz trijiem naktī.
Nakts izrāde debesīs
Nu jau visi ir mazliet saguruši un palēnām sāk kārtoties uz gulēšanu. Pirms izklīšanas vēl gan uztaisām jocīgu kopbildi.
Stājieties nu, bērni, aplī!
Tiem dažiem, kam vēl nav miera, ir plāns. Un tā rezultātā mazliet netradicionālā un varbūt ne gluži legālā veidā katra ekipāža iegūst savā īpašumā pa divām sasaldētām “ceļojošām” mencām. Ir doma, ka tās varētu pagatavot, vai arī vest ekskursijā. Uz Rīgu, piemēram. Vēlāk gan pirmais plāna variants nerealizējās. Otrais gan. Bet tas jau ir cits stāsts. Dodamies gulēt, nolēmuši celties astoņos, bet neviens nav pārliecināts, vai sanāks. Taču stresa nav, jo vēl nekur nav jāsteidzas.
]]>
Neskatoties uz minētajām vaļībām, pirmās dzīvības pazīmes nometnē parādās jau ap plkst. 10 rītā. Tieši brīdī, kad saule izlīdusi no aizkalnes, lai piecas stundas patirinātos virs horizonta. Izbaudām spirgto gaisu starp pakalniem no vienas un Barenca jūru no otras puses. Skats ir lielisks, laiks šiem platuma grādiem pat ļoti lielisks – daži grādi zem nulles, neliels vējiņš un salīdzinoši maz mākoņu.
Labrīt, pasaules mala!
Padzēruši brokastu tēju un iekoduši rikā [parastajā], stājamies ierindā un saņemam iepriekš iezīmētos slēpju pārus. Plānots neliels neliels izbrauciens līdz redzamības zonā esošajai, vistālāk ziemeļos esošajai navigācijas bākai. Slettnes bāka atrodas tāda paša nosaukuma dabas aizsardzības zonas teritorijā, tāpēc tur ar auto braukt ni, ni – nedrīkst. Vispār jau turp vedošais ceļš nav arī gluži tāds, lai mēs ar saviem lielceļu limuzīniem tur varētu iebraukt. Ja nu vienīgi ar ieskrējienu. Un arī tad tikai vienā virzienā…
Vispār jau nav nemaz tik tālu, lai nevarētu turp aiziet arī kājām, bet neies jau tās slēpes tāpat vien vizināt pa ārzemēm, tāpēc jāsien vien pie kājām.
Mirklis pirms starta
Neilgi pēc pusdienlaika sākam slēpojienu. Slīd labi un drīz vien jau esam pie bākas. Te bez tās ir arī dažas citas ēkas. Viena no tām izskatās pēc dzīvojamās mājas, uz otras ir plāksnīte, ka tur ir kafejnīca un Nnnternets, bet patiesībā, izņemot mūs, te nav nevienas dzīvas dvēseles.
Slettnes bāka
Pabakstāmies gar piestātni, gar bāku un mājām un drīz jau tā kā varētu doties atpakaļ.
Anete pārbauda, vai ūdens pietiekami labs, lai peldētos
Taču kāds ieminas par to, ka jāpaskatās, vai tuvumā nav kāds geocache. Tveram telefonus, bet ne uzreiz izdodas saķert vajadzīgos signālus iz internetiem un satelītiem, lai noteiktu tuvākās “kastītes” atrašanās vietu. Pēc ilgākiem pūliņiem un telefona pārstartēšanas GPS signāls tiek iedabūts telefonā. Izrādās, ka ģeoslēpnis ir tik vien kā 1,27km taisnā līnijā no bākas. Tad jau nav ko laist garām iespēju to apmeklēt, lai arī aprakstā norādīts, ka ziemā to var būt neiespējami atrast. Izkārtojamies zosu gājienā un dodamies gar krastu rietumu virzienā. Kāds slēpo ātrāk, kāds lēnā pastaigas solī, bet šā vai tā auksti nav nemaz.
Dodamies meklēt "kastīti"
Pēc ne pārāk ilga laika no ielejas uzrāpjamies nelielā augstienē, pārslēpojam tai pāri un nonākam aptuvenā slēpņa atrašanās vietā. Sastājamies kur nu kurais un prātojam, ar ko sākt. Ar slēpju nūju nedaudz tiek parušināts sniegs zem kāda “aizdomīga” akmens, kur Ieva vēlāk iebāž roku un…rokā ir. Izrādījās vieglāk par vieglu. Par godu atradumam iedzeram siltu tēju no termosa.
Slēpnis atrasts, visi pierakstījušies viesu grāmatā
Atceļā dodamies, izvēloties taisnāku ceļu, lai nav jābrauc atpakaļ uz bāku. Nekur tā arī neizdodas nomaldīties, jo nav jau arī meža un pat ne trīs priežu. Bāzē pēc nelielas sevis un saimniecības sakārtošanas pl. 16 braucam uz Gamviku. Lai uzpildītu traukos dzeramo ūdeni, kā arī izietu ekskursijā pa vietējo “rajona centru”.
Ekskursanti
Izskatās gan, ka esam praktiski vienīgie, kuri šādā laikā pastaigājas pa ielu, tāpēc vietām pamanām ziņkārīgus un bažīgus skatienus pa logiem, sak, kas tas par lietuviešu baru te staigā?
Pasaules malas suvenīru veikals. Šīs durvis gan nekur neved...
Protams, ka zīmīgākajās vietās taisam fotosesijas, aizejam līdz galvenajiem apskates objektiem, neskaitot veikalu un nedarbojošos degvielas uzpildes staciju, ciemā – molam, ostai un baznīcai.
Gandrīz kopbilde
Dabīgi mākslīga eglīte uz Gamvikas baznīcas jumta
Pāris stundas pēc izbraukšanas esam atpakaļ bāzes vietā netālu no Slettnes bākas, gaidot kārtējo debesu izrādi. Tomēr šovakar to tā arī neizdodas sagaidīt. Ziemeļblāzma jau ir, taču vairs ne tik intensīva un samanāma kā iepriekšējā naktī. Līdz ar to arī fotogrāfijas sanāk vien blāvas. Tomēr saglabājas cerība, ka varbūt pāris nākamajās naktīs mums vēl paveiksies redzēt ko vairāk.
]]>
- Krastā pie Inari ezera parkojas laivas un lidmašīna
- Virtuves telpa atbilstoša mūsu ceļotāju grupas lielumam
Atliek vien pieminēt, ka šī laikam bija pirmā polārā nakts, kad “aizsala” kemperu apsildes sistēma. Lai arī ir tikai nedaudz auksts, laikam jau gāzes baloniem tas īsti nepatīk un ik pa laikam nākas spiest gāzes padeves sistēmas pogu kombināciju, lai tā atsāktu darboties. Tomēr tas tāds nieks vien ir.
Pirms plkst. 15 sasniedzam pēdējo Somijas ciemu pirms Norvēģijas robežas Ohcejohka [Utsjoki]. Uz īsu brīdi piestājam degvielas uzpildes stacijā, pabrīnāmies par piedāvātajiem gadžetiem un tad šķērsojam Tana upi.
- Ai, es te atbraucu uzpildīties!
- Somijas – Norvēģijas robeža
Tālāk dodamies pa ceļu, kas ved gar šo upi un piestājam pusdienot apmēram 10km pirms Tana bru, kur ceļš sadalās un esam plānojuši tālāk doties uz Kinnarodden pussalu. Ceļi atkal kļuvuši šaurāki un slidenāki un papildus tam vēl arī sākas kalnu posms ar serpentīniem. Vietām nav nemaz tik viegli uzbraukt pacēlumā, kā arī novaldīt kemperi, strauji braucot no kalna. Tomēr iztiekam bez nepatīkamiem starpgadījumiem.
Ap pusdesmitiem vakarā, kad redzam, ka ārā debesis kļuvušas skaidrākas, piestājam ceļmalā nolūkā pavērot debesis. Kaut kāda savāda gaisma debesīs ir redzama, taču tā nav pārāk izteikta, lai paskatoties, droši varētu teikt, ka redzam ziemeļblāzmu. Tiek liketa lietā fototehnika un uzstādītas garās ekspozīcijas un…pēc neilga laika atskan sajūsmas saucieni. Esam noķēruši pirmos ziemeļblāzmas kadrus.
- Pirmā nomedītā ziemeļblāzma!
Top vēl vairāki mēģinājumi iemūžināt notikumu, taču saprotam, ka mums jādodas tālāk. Tāpēc savācam savas uzpariktes un kāpjam mašīnās, lai mērotu atlikušo ceļu līdz Gamvik pussalai.
Pirms pusnakts esam Mehamnā un drīz jau arī Gamvikā. Lai mums netraucētu pilsētas gaismas, pārvietojamies uz 4km attālo Slettnes, kas ir dabas rezervāts un arī vistālāk ziemeļos esošā bāka. Te paliekam stāvlaukumā klajā laukā un līdz plkst. 3 rītā top fotomāksla – ziemeļblāzmas loks un arī vertikālās svītras ir labi samanāmas arī ar neapbruņotu aci. Nometnē valda prieks un gandarījums par sasniegto. Mazliet saguruši, bet priecīgi dodamies gulēt, cerībā, ka kaut ko līdzīgu spēsim saskatīt arī vēl atlikušajās dažās naktīs aiz polārā loka.
Statistikai: no Rīgas līdz tālākajam ceļojuma punktam esam veikuši 1895km; dienā nobraukts 431km.
]]>
Divi koki pie kāji un aidā!
Pēc šī pasākuma, protams, ka tiek apciemots vietējais suvenīru veikals, kā arī Santa Klausa īpašā pasta nodaļa. Tā teikt, atbalstām Somijas preci.
Polārā loka tūristu centrs
Slēpes novietojam atpakaļ bagāžas nodalījumā, pusdienojam un atkal esam gatavi braukt. Ne jau tā, ka uzreiz, bet ap plkst. 16, kad iestājusies tumsa. Tā sanāca. Apkārt sniega kļūst arvien vairāk un nu jau izskatās pēc tādas kārtīgas ziemas. Par laimi aukstums turas normas robežās un mums nav neatvairāmas vajadzības uzvilkt vissiltākās bikses un pārkurināt savas dzīvojamās telpas, tādējādi tērējot gāzes krājumus.
Tā kā esam izbraukuši salīdzinoši vēlu, tad pēc piecām stundām mums jau jāsāk meklēt piemērotu mājvietu nakšņošanai. Doma ir par kādu no ceļā esošajiem kempingiem, lai beidzot visi varētu pienācīgi ieiet dušā un nomazgāt lielceļu putekļus. Tomēr izrādās, ka šis nav tas vieglākais uzdevums. Ne jau nomazgāties, bet gan atrast vietu, kas būtu gatava uzņemt mūsu kolchozu. Pirmoreiz aplaužamies pie Ivalo robežas, jo pirmā kempinga risepšenā mūs informē, ka viņiem neesot ne dušas, ne arī elektrības. Te mūs „pasūta” uz nākamo kempingu pilsētā, taču tajā laikam jau uzskata, ka plkst. 22 ir tas laiks, kad visiem normāliem cilvēkiem viesu māju apkalpošanā ir nevis jāstrādā [vismaz jābūt pieejamiem] un jāgaida tūristus, bet jāsapņo sapņu seriāla trešās sezonas sesto sēriju. Mums tiek pateikts: „vai tad jūs neredzat, ka mēs nestrādājam?” Dodamies uz netālo Hotel Ivalo. Šeit pavīd cerība vismaz uz dušu, bet reception darbiniekiem tomēr esot jāpakonsultējas ar vadību, vai viņi mūs drīkst tā vienkārši ielaist tikai nomazgāties. Beidzot pēc 10 minūtēm tomēr saņemam atbildi. Nekā nebūs. Vēlreiz atgriežamies pirmajā kempingā, cerībā, ka tomēr izdosies kaut ko sarunāt, tomēr bez pozitīva rezultāta. Turpinām ceļu uz ziemeļiem un iebraucam Ukonjarvi kempingā. Visur deg gaismas, bet neredz nevienu pašu cilvēku. Pie durvīm zīmīte – zvanām pa norādīto telefona numuru. Saimnieks saka, ka varam iet uz konkrētu māju pārbaudīt dušu un tad jau varēsim palikt. Tikai jāsagaida pārvaldnieci.
Enerģiskā somu madāma ierodas pēc 10 minūtēm, sākumā ir gatava pakalpot, bet tad kaut kā sabīstas, vai kā un pasaka mums nē. Vienīgais, mums palīdz ar padomu, ka varam cerēt atrast vajadzīgo 30km attālajā Inari. Nekas cits neatliek kā doties turp. Plkst. 23 esam klāt, zvanām.
Ja jums vajag naktsmājas - zvaniet!
Ierodas puisis un pēc žēlabaina situācijas izklāsta kempingā pie Inari ezera mums tiek atļauts noparkoties, pieslēgties pie elektrības un izmantot dušas telpas, kā arī kopējo virtuvi. Laime pilnīga un mums pat vairāk nekas nav vajadzīgs. Izmantojam visas piedāvātās labierīcības, pavakariņojam un dodamies pie miera. Sapņot par ziemeļblāzmām…
Kopā esam nobraukuši turpat 1500km, no kuriem šodien veikti 297km.
]]>
Pieticīgas brokastis ceļotāju gaumē
Diezgan ātri tiekam skaidrībā ar pārtikas kastēs esošajiem priekšmetiem un pēc nepilnām divām stundām jau esam ceļā. Priekšā vēl pietiekami daudz braucamā ceļa un mēs droši nezinām, kādi apstākļi mūs sagaida. Gabaliņu pirms Lahti veicam kārtējo degvielas uzpildi, tad vēlāk organizējam vēl atsevišķas„pīīī”-pauzes, bet citādi nekā diži interesanta.
Ap plkst. 16 piestājam papusdienot ļoti prozaiskā vietā, kas saucas Pihtipudas, lai papusdienotu. Pavisam netīšām katrai mašīnai ir izveidojies kodētais nosaukums- viena ir „skapis”, bet otra „kantoris”, jo pirmajā sagadījās, ka rācija kādā atbildīgā brīdī skanēja no skapja, savukārt otrajā mašīnā Agnese uzņēmās noliktavas pārziņa lomu un skrupulozi sakārtoja visas lietas skapjos un kastēs ar aprakstiem. Kārtībai būs būt.
Pusdienās „kantorī” ar meiteņu gādību tapa pavisam vienkāršs ceļojuma ēdiens – kotletes. Taču vēl pirms tam „kantorī” pavisam spontāni sākās dejas, jo mūzikas atskaņotājā ieskanējās labs Chemical Brothers gabals. Nav zināms kā tas izskatījās no ārpuses, taču iekšpusē skaidri varēja just, ka mūsu kemperis diezgan stipri līgojas.
Kulinārās izvirtības komunālajā virtuvē
Brauciena turpinājumā pārvietojamies pa „garlaicīgajiem” Somijas ceļiem, kur vienīgā izklaide ir skatīšanās un kupenām, klintīm un sasalušajiem leduskritumiem uz tām.
Garlaicīgā Somijas šoseja
Tie no lielceļiem parastajiem pamazām kļūst par mazceļiem ledainajiem. Sākumā braukšana pa tiem nav pārāk omulīga, jo ir jāpierod kā kemperis uzvedas; vēlāk jau slidināšanās un kemperu drifts kļūst par ierastu lietu. Jāuzmanās tikai no vietējiem braucējiem ar fūrām un autobusiem, kuri brauc tā, it kā būtu nemirstīgi… Un pat nepateiksi, ka tie ir „lēnie” somi.
Tuvojoties dziļajai naktij, piestājam kādā autobusu pieturā, kur izvēršas spontāna slidināšanās pa braucamo daļu. Tik tā var īsti saprast, cik patiesībā slidena tā ir. Jandalēšana ir diezgan droša, jo tagad satiksmē piedalās gandrīz tikai mūsu mašīnas.
Nedaudz paslidinājāmies
Saelpojušies svaigu gaisu, varam jauniem spēkiem turpināt ceļu. Un tā, neilgi pēc pusnakts esam sasnieguši Polāro loku un paša Santa Klausa mājvietu. Tā kā šeit viss ir tukšs un kluss, tad vienīgo jautrību radām mēs paši – izstaigājam teritoriju, fotografējamies un vizināmies ar turpat uz vietas atrastajām ragaviņām.
Komandas biedri iejūtas briedītī un Salavecī (?)
Šķita jau, ka drīz pēc ierašanās dosimies pie miera, taču notika pavisam citādāk. Mūzikas skaņas izprovocēja ballīti sākumā „kantorī”, bet, kad šī telpa kļuva par šauru, tad masveida dejas notika ārā stāvvietas laukumā, par pārsteigumu vietējam sniegu tīrošā traktora vadītājam. Ja pamata diskotēku beidzām ap pieciem, tad „skapī” jautrība sita vilni vēl līdz septiņiem rītā… Tomēr dažas stundas ir jāpaguļ un beidzot visā nometnē iestājas miers.
Esam veikuši līdz šim garāko pārbraucienu – 825km.
]]>Savukārt transportlīdzekļi [divi kemperi] diezgan savlaicīgi bija noskatīti kaimiņzemē Lietuvā. Kāpēc tik sarežģīti? Tāpēc, ka ļoti būtisks arguments ikvienai izvēlei ir cena. Un tā šoreiz konkurētspējīga izrādījās tieši tur. Skaitļus pagaidām neatklāsim, vien jāsaka, ka šī starpība salīdzinājumā ar LV bāleliņu piedāvājumu bija tā vērta. Atlika tikai pārliecināties par kvalitāti, jo skaidrs, ka e-pastā var atsūtīt ne vien Nigērijas miljonus, bet arī jebkādas fotogrāfijas. Tāpēc, drošs paliek nedrošs, izpēte notika arī, veicot vizīti mežā pie Viļņas, kur dzīvo pats braucamlīdzekļu saimnieks. Ar tur redzēto palikām apmierināti. Tas gan nenozīmēja, ka mums neradīsies nekādi sarežģījumi, bet tas jau būs vēlāk…
Sākotnējais plāns paredzēja, ka pirmajiem starts 1. februārī tiek dots šoferiem, kuri jau plkst.4 no rīta dodas uz Viļņu pēc kemperiem. Tomēr divas dienas pirms starta apstākļi mainās un tādējādi mašīnas ir jāpaņem jau dienu iepriekš. Pēteris ar kolēģi Miku [jo Zais nevar tikt] dodas uz Lietuvu un mašīnu sagādāšanas process viņiem ievelkas līdz vēlam vakaram. Tas nozīmē, ka līdzņemamās pārtikas un aprīkojuma krāmēšana ievelkas līdz vēlai naktij. Vai agram rītam. Jā, te arī noskaidrojas kāds „pārsteigums” mūs sagaida. Vienam kemperim iepriekšējie nomnieki ir pacentušies nosvilināt dzeramā ūdens rezervuāra sūkni. Pats par sevi tas nebūtu nekas šausmīgs, jo saimnieks jau bija paspējis to nomainīt. Tikai viņš noklusēja, ka sadegušais sūknis ir izdedzinājis caurumu arī pašā ūdens rezervuārā, kā rezultātā tajā var ieliet labi ja 10 litrus ūdens. Mums nekas cits neatliek kā domāt risinājumu. Un tas ir tāds, ka 1. februāra rītā Pēteris meklē un atrod silikonu ar kuru aizlīmēt caurumu, cerībā, ka šis risinājums „darbosies”. Pērbaudīt gan to mēs varēsim ne agrāk kā pēc 24 stundām.
Tā nu beidzot ir pienācis izbraukšanas dienas rīts un drudžaini tiek pabeigti pēdējie sagatavošanās darbi, jo starts paredzēts precīzi plkst. 14:30 [ierēķinot lielāku laika rezervi, tas tika pārcelts par stundu agrāk]. Pēdējā brīdī pirms izbraukšanas vēl tiek savākti slēpju stiprinājumi, kurus slēpju iznomātājs bija aizmirsis uzreiz iedot. Vēl arī jāaizbrauc pēc braucienam rezervētās garšīgās „Bekubodes” maizes. Labi, ka tas viss atrodas Rīgā sasniedzamā attālumā…
Pārsteidzoši, bet visi darbi tiek paspēti, kā arī paši braucēji ierodas laicīgi un nu atliek vien sadalīties iepriekš noteiktās ekipāžās un sakrāmēt mašīnās pēdējās atlikušās somas.
Pēdējie iekraušanas darbi
Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka mēs izbraucam plkst. 14:25! Pēteris jau ir paspējis nedaudz pierast pie sava kempera, Zais to dara braukšanas procesā.
Mirklis pirms starta
Te jāmin, ka vienu braucēju – Agnesi – mums jāspēj vakarā paņemt Helsinku lidostā. Kā teiktu Kira: „Ir uzdevums!” (c)
Brauciens norit raiti, pa ceļam nejauši sadaloties, ātri tiekam laukā no Rīgas un pa Tallinas šoseju tālāk uz tās vārdā nosaukto pilsētu. Pēc pusotras stundas piestājam vien Salacgrīvā, kur ir sarunāts paņemt zivis un plkst. 19:20 jau piestājam Tallinas ostā. Ekipāžu pārstāvji dodas uz kasēm noskaidrot, kas mums tagad jādara, bet tur tiek paskaidrots, ka iepriekš rezervētajiem un apmaksātajiem braucējiem „evrīsing iz oukēj, jū hev kār, džas draiv to ček in eraund ze kōrner”. Beidzot atrodam, kur ir vajadzīgie vārti un pusstundu pirms prāmja, kas atiet plkst. 21 dabūjam savus bōrding passus. Starp citu, prāmis ir next level versija prāmim, ar kuru Pēteris, Līva un Zais 2008. gada vasarā devās Ziemeļu ekspedīcijā pa Skandināvijas gleznainajām vietām. Toreiz braucām ar prāmi, kas saucas “Star”.
MS Superstar
Uz prāmja novietojamies priekšgala amfiteātrī, kur mūsu nodarbes līdz plkst. 23, kad pietauvojamies Helsinkos, ir grauzt našķus, spēlēt UNO kārtis, zviegt un spēlēt līķīšos.
"Spēles" procesā
Iebraucam pilsētā, kurai navigācija mūs veiksmīgi izved cauri un tad dodamies uz Vantaa un lidostu. Kilometru pirms lidostas visas mašīnas tiek liktas mierā un kādas četras policijas ekipāžas spēlē spēli „komplektējam pūtēju orķestri”. Tā kā esam pa nullēm pārbaude ilgst vien desmit sekundes un ar novēlējumu „Have a nice evening” dodamies tālāk. Bez grūtībām atrodam lidostas D termināli, taču lielākas grūtības ir „pareizi” noparkoties, jo „mūsu gabarīti” neatbilst balto cilvēku parkingā atļautajiem. Tāpēc darām to nepareizi un apstājamies blakus termināļa ieejai esošajā autobusa pieturā. Atšķirībā no pārējiem parkingiem, par šo nav jāmaksā. Par laimi arī Agnese pavisam drīz atrodas un mēs varam turpināt braucienu jau skaitliski pilnā sastāvā.
Nedaudz pabraukuši aiz Vantaa, stājamies pirmajā stāvlaukumā un nolemjam te pārnakšņot, lai atpūtušies, nākamajā dienā laicīgi dotos tālāk lielā aukstuma un sniega virzienā. Vismaz šeit esošā ziema neko daudz neatšķiras no Latvijā palikušās – tas pats saplakušais sniegs un vien pāris grādu zem nulles. Fotografēt īsti nav ko, jo apkārt ir vairāk tumšs, nekā gaišs. Pirmo reizi „iedarbinām” savas virtuves vakariņām. Izrādās, ka nav nemaz tik traki sadzīvot sešiem cilvēkiem šādā ierobežotā telpā. Tas gan vairāk attiecināms uz tā saucamajiem jaunpienācējiem, jo tie, kuri 2011. gadā izbaudīja braucienu uz Baikālu, ir dzīvojuši vēl lielākā šaurībā. Pēc vakariņām vēl veicam pļāpas un nelielu kino skatīšanos datorekrānā, jo nesaprotamu pieslēguma iemeslu dēļ kemperī esošo televizoru neizdodas iedarbināt, un tad ap plkst. 2 sākam iekārtoties savās migās. Pirmajā dienā pa sauszemi esam pieveikuši nepilnus 400km.
Turpinājums sAkos…
]]>