Next Page: 10000

          Large- to submesoscale surface circulation and its implications on biogeochemical/biological horizontal distributions during the OUTPACE cruise (southwest Pacific)      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
The patterns of the large-scale, meso- and submesoscale surface circulation on biogeochemical and biological distributions are examined in the western tropical South Pacific (WTSP) in the context of the OUTPACE cruise (February–April 2015). Multi-disciplinary original in situ observations were achieved along a zonal transect through the WTSP and their analysis was coupled with satellite data. The use of Lagrangian diagnostics allows for the identification of water mass pathways, mesoscale structures, and submesoscale features such as fronts. In particular, we confirmed the existence of a global wind-driven southward circulation of surface waters in the entire WTSP, using a new high-resolution altimetry-derived product, validated by in situ drifters, that includes cyclogeostrophy and Ekman components with geostrophy. The mesoscale activity is shown to be responsible for counter-intuitive water mass trajectories in two subregions: (i) the Coral Sea, with surface exchanges between the North Vanuatu Jet and the North Caledonian Jet, and (ii) around 170° W, with an eastward pathway, whereas a westward general direction dominates. Fronts and small-scale features, detected with finite-size Lyapunov exponents (FSLEs), are correlated with 25 % of surface tracer gradients, which reveals the significance of such structures in the generation of submesoscale surface gradients. Additionally, two high-frequency sampling transects of biogeochemical parameters and microorganism abundances demonstrate the influence of fronts in controlling the spatial distribution of bacteria and phytoplankton, and as a consequence the microbial community structure. All circulation scales play an important role that has to be taken into account not only when analysing the data from OUTPACE but also, more generally, for understanding the global distribution of biogeochemical components.
          8/9/2018: FRONT PAGE: PACIFIC TUSSLE      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
VANUATU Received $180m in Chinese aid and $154m in Australian aid since 2015 FIJI Received $357m in Australian aid and $292m in Chinese aid since 2011 SAMOA Received $225m in Australian aid and $170m in Chinese aid since 2011
          Số phận những con nợ còi cọc của Trung Quốc: Càng giãy càng lún sâu vào bẫy      Cache   Translate Page   Web Page Cache   

Mạng lưới "con nợ" của Trung Quốc tại thanh bình Dương

Hơn một thập kỷ trước, các cuộc biểu tình tại thủ đô Nuku’alofa của Tonga đã phá hủy hồ hết nền kinh tế trung ương và cơ quan đầu não của quốc gia nhỏ bé tại thái hoà Dương này.

Giữa đống đổ nát và tàn dư của các phong trào biểu tình, chính quyền Tonga đã đề ra một kế hoạch tái xây dựng thị thành, bao gồm xây dựng một bến tàu mới và khôi phục lại cung điện tôn thất - quơ các dự án này đều sử dụng nguồn 'tài trợ' của người chủ nợ mới - Trung Quốc .

Khoản nợ 65 triệu USD ban sơ giờ đây đã tăng lên gần gấp đôi vì lãi suất và vì chính phủ Tonga quyết định vay một khoản lớn nữa để xây dựng hệ thống đường xá. bây giờ Tonga đang nợ Trung Quốc tổng cộng 115 triệu USD - tương đương với gần 1/3 tổng sản phẩm quốc nội (GDP) hàng năm của nước này.

lịch trình chi trả tiền lãi theo thời hạn sắp bắt đầu vào tháng 9 tới đang khiến các quan chức Tonga khôn xiết lo ngại, bởi khoản nợ đang đối mặt với nguy cơ tăng lên gấp đôi.

Tình trạng bấp bênh hiện nay của Tonga là một tỉ dụ tiêu biểu cho việc các nền kinh tế trong khu vực thăng bình Dương đang phải hứng chịu hậu quả kinh khủng đến từ các khoản nợ khổng lồ của Trung Quốc.

Những khoản nợ này có thể khiến khu vực rơi vào tình trạng khủng hoảng tài chính trầm trọng, đồng thời cũng sẽ giúp Trung Quốc dễ bề gây sức ép ngoại giao hơn với các 'con nợ' của mình.

Một minh chứng rất cụ thể là Bắc Kinh đã có được đòn bẩy mạnh mẽ để giành giật ảnh hưởng tại châu Phi, và lôi kéo những đồng minh cũ của Đài Loan về phe mình.

Trước đây Đài Loan từng thiết lập mối quan hệ ngoại giao với nhiều quốc gia trong khu vực, tuy nhiên cho đến nay, hầu hết các đồng minh châu Phi đều đã dứt tình với đảo này vì những lợi. kinh tế trước mắt mà Trung Quốc mang lại.

Theo Reuters, các dữ liệu phân tách sổ sách tài chính của 11 quốc đảo tại khu vực Nam yên bình Dương cho thấy các khoản vay từ Trung Quốc đã tăng vọt từ mức gần 0 lên đến hơn 1,3 tỉ USD trong 1 thập kỷ qua.

Các dữ liệu này cũng cho thấy giờ Trung Quốc là chủ nợ lớn nhất trong khu vực, mặc dù nếu xét về quy mô các chương trình tương trợ thì Australia mới là nhà tương trợ tài chính lớn nhất tại Nam thái hoà Dương.

Các khoản vay từ Trung Quốc chiếm hơn 60% tổng số dư nợ nước ngoài của Tonga, gần 50% dư nợ của Vanuatu. Nếu quy các khoản nợ này ra đơn vị USD, thì Papua New Guinea hiện là con nợ lớn nhất của Trung Quốc trong khu vực, với số dư nợ gần 590 triệu USD, tương đương khoảng 25% tổng số dư nợ nước ngoài của nước này.

Ông Michel Kerf, Giám đốc cáng đáng khu vực thái hoà Dương của Ngân hàng Thế giới (WB), đáp phóng viên Reuters: "Xét đến những nhược điểm như việc có rất ít nguồn thu từ bên ngoài của các nền kinh tế này, có thể thấy họ đang đối mặt với nguy cơ rất cao bị lâm vào khủng hoảng nợ".

"Khoản nợ của họ sắp vượt quá cái được cho là giới hạn vay vững bền", ông Kerf nhận định.

Số phận những con nợ còi cọc của Trung Quốc: Càng giãy càng lún sâu vào bẫy - Ảnh 2.

Nhiều nhà nước tại thanh bình Dương đã trở thành 'con nợ' của Trung Quốc. Ảnh: Reuters.

Kết cục định sẵn của ván bài chính trị

Trung Quốc đã bắt đầu cho các quốc gia tại yên bình Dương vay nợ kể từ năm 2006, khi nền kinh tế của nước này bắt đầu khởi sắc. Việc cho vay không chỉ giúp Bắc Kinh tăng cường các mối quan hệ với nước ngoài, mà còn đem lại nhiều dịp cho các doanh nghiệp quốc gia tham dự vào các dự án xây dựng cơ sở hạ tầng.

Các doanh nghiệp Trung Quốc đã dự xây dựng nhiều dự án hạ tầng khắp yên bình Dương, như bến tàu tại thị thành Luganville của Vanuatu do Shanghai Construction Group thực hiện, hay màng lưới cấp nước tại Quần đảo Cook của Rarotonga do công ty xây dựng nhà nước Civil Engineering Construction Co. thực hiện.

Tuy nhiên, trái với những nhận định của giới chuyên gia, bà Hoa Xuân Oánh, phát ngôn viên Bộ Ngoại giao Trung Quốc, khẳng định không có bất kì bằng chứng nào cho thấy Trung Quốc là nguyên cớ gây ra các khoản nợ không vững bền trong khu vực yên bình Dương.

"Thể theo nguyện vọng của các quốc gia [hiện đang vay nợ Trung Quốc], chúng tôi đã vô cùng hỗ trợ về mặt tài chính cho họ. Các quốc gia [Thái Bình Dương] đều hoan nghênh [sự giúp đỡ của Trung Quốc], bởi họ đã nhận được viện trợ khi cần thiết để phát triển từng lớp và kinh tế", bà Hoa Xuân Oánh trả lời phóng viên Reuters.

Bà này cũng cho biết mối quan hệ của Trung Quốc và Tonga "rất tốt".

Các chuyên gia nhận định việc Sri Lanka buộc phải cho Trung Quốc thuê cảng chiến lược Hambantota vì khoản nợ quá lớn, và Colombo gần đây cũng đang phải chật vật xoay trở với khủng hoảng nợ càng ngày càng trầm trọng cho thấy 'ông lớn' của châu Á hoàn toàn nhận thức được quyền lực và giá trị chiến lược của các khoản vay khổng lồ của mình tại Thái Bình Dương.

Thỏa thuận giữa Trung Quốc và Sri Lanka đã dấy lên nhiều lo ngại từ phía Mỹ, Ấn Độ và Nhật Bản rằng Bắc Kinh có thể sẽ biến cảng này thành một cứ quân sự tại Ấn Độ Dương. Chính phủ Sri Lanka và Đại sứ quán Trung Quốc tại Colombo đều đã chưng những lo ngại này.

Ông Sam Parker, một nhà nghiên cứu về chính sách ngoại giao và tài chính của Trung Quốc tại nước ngoài cho biết cảng Hambantota là hồi chuông cảnh tỉnh đối với các nhà nước khác tại thái hoà Dương.

"Có thể ban sơ Trung Quốc không hề cố tình lùa các nhà nước này vào bẫy nợ", ông Parker nói. "Nhưng với những gì Bắc Kinh đã đạt được như hiện giờ, chúng tôi cho rằng họ sẵn sàng tiếp kiến triển khai kịch bản này. Họ đã bắt đầu trở nên hung hăng hơn rất nhiều trong vấn đề địa kinh tế".

quả thật, Chiến lược quốc phòng mới của Mỹ đã cảnh báo Trung Quốc đang dùng phương pháp kinh tế kiểu "săn mồi" nhằm đạt được các đích chiến lược và lập lại trật tự mới tại Ấn Độ Dương - thái hoà Dương để phục vụ lợi ích riêng.

ngoại giả, chiến lược quốc phòng của New Zealand vừa được ban bố tháng trước cũng đặc biệt nhấn mạnh tình trạng chia rẽ càng ngày càng gia tăng tại khu vực thăng bình Dương sau khi Trung Quốc xuất hiện.

New Zealand cũng cáo buộc Trung Quốc đang muốn xây dựng một căn cứ quân sự tại Vanuatu sau khi cho nước này vay vốn xây dựng một bến tàu đủ lớn cho các tàu chiến cập cảng. Cả Trung Quốc và Vanuatu đều bác bỏ các cáo buộc trên.

Tuy vậy, đứng trước một Bắc Kinh đang ngày một gia tăng ảnh hưởng trong khu vực, Ngoại trưởng Mỹ Mike Pompeo vẫn cho rằng các quốc gia Nam thái hoà Dương sẽ chọn Mỹ làm đồng minh thay vì Trung Quốc.

"Tôi tin rằng các quốc gia Nam thái hoà Dương, cũng như nhiều quốc gia khác trên thế giới, đều hiểu tầm quan trọng của việc trở nên đồng minh với Mỹ - nhà nước luôn ủng hộ các giá trị dân chủ trong vòng nhiều thập kỷ qua", ông Pompeo phát biểu trong cuộc gặp với Ngoại trưởng Australia Julie Bishop.

Số phận những con nợ còi cọc của Trung Quốc: Càng giãy càng lún sâu vào bẫy - Ảnh 4.

Sri Lanka đã buộc phải cho Trung Quốc thuê cảng chiến lược Hambantota do không trả được khoản nợ quá lớn.

Vấn đề Đài Loan

Nếu xét về quy mô toàn cầu, thì các khoản nợ tại khu vực này khá nhỏ, hơn nữa các quốc đảo yên bình Dương cũng không hẳn có ý nghĩa quan trọng về mặt chiến lược. Tuy nhiên khu vực này vẫn cuộn sự quan tâm của Trung Quốc.

Washington và các đồng minh luôn nỗ lực răn đe và ngăn chặn Bắc Kinh xây dựng các cứ quân sự tại khu vực từng có ý nghĩa mấu chốt trong các trận chiến Thái Bình Dương trong Thế chiến II.

Mỗi nhà nước Thái Bình Dương đại diện cho một phiếu bầu trong các diễn đàn quốc tế như liên hiệp Quốc, và các nhà nước này cũng kiểm soát thi bang lai moto a2 một lãnh hải giàu tài nguyên lớn trên thế giới.

Hơn nữa, 1/3 các quốc gia trên thế giới có mối quan hệ ngoại giao chính thức với Đài Loan nằm trong khu vực Nam thanh bình Dương. Trong bối cảnh mối quan hệ giữa Đài Bắc và Đại Lục đang có nhiều xung đột bao tay như hiện nay, thì ảnh hưởng của Trung Quốc tại yên bình Dương là một lợi thế.

Cả Đài Loan và Trung Quốc đều dùng những "món quà" như các gói hỗ trợ và các khoản vay để "giữ chân" những đồng minh của mình.

tuy thế, vào tháng 2 vừa qua, Văn phòng Ngoại giao Đài Loan cho biết Trung Quốc đã ép Papua New Guinea đổi tên văn phòng đại diện của Đài Bắc tại nước này và bỏ các biển số xe ngoại giao khỏi các dụng cụ của các quan chức đại diện của Đài Loan.

"Những động thái gần đây cho thấy Trung Quốc và Đài Loan lại tiếp cạnh tranh bít tất tay tại các quốc đảo thanh bình Dương", một bẩm hồi tháng 6 vừa qua của Ủy ban An ninh và Kinh tế Mỹ-Trung cho biết.

Các điều kiện và điều khoản

Những quan điểm chỉ trích xung quanh các khoản vay của Trung Quốc tại thái hoà Dương hầu hết đều tập hợp vào các dự án và các điều khoản kèm theo khoản vay.

Quần đảo Cook đã vay vốn của Trung Quốc để xây dựng một số công trình công cộng như tòa án, sở cảnh sát, và sân vận động. Thế nhưng theo ông Mark Short, cựu Bộ trưởng Tư pháp của Quần đảo Cook, các cơ sở này đều không đạt chuẩn chất lượng, và đã bắt đầu xuống cấp.

Ông Short cho biết sân vận động do các nhân công nước ngoài xây dựng đã bị rỉ sét và xuống cấp nghiêm trọng sau khi được đưa vào dùng chưa đến 10 năm. Đối với tòa án, giới chức địa phương đã phải chỉ đạo dựng một buồng giam trợ thời ở bên ngoài bởi các buồng giam phía dưới mặt đất quá ngột ngạt và chỉ đủ dưỡng khí cho khoảng 2 giờ.

Phó Thủ tướng Mark Brown của Quần đảo Cook dìm đã có một số vấn đề trong việc chọn lọc các nguyên nguyên liệu và tay nghề của công nhân trong các dự án xây dựng cơ sở hạ tầng này.

"Phía Trung Quốc đã nhận bổn phận về những lỗi và yêu cầu sẽ tiến hành tu tạo lại cả 3 công trình. Họ đã yêu cầu trợ giúp vào đúng thời điểm chúng tôi cần xây dựng các công trình hạ tầng, và chúng tôi đã nắm lấy cơ hội đó".

Số phận những con nợ còi cọc của Trung Quốc: Càng giãy càng lún sâu vào bẫy - Ảnh 6.

Sở cảnh sát này là một trong những công trình do Trung Quốc cấp vốn và xây dựng tại Quần đảo Cook. Hiện cơ sở này đã bị xuống cấp trầm trọng. Ảnh: RNZI.

hồ hết sự tương trợ về tài chính của Trung Quốc đều theo hình thức "cho vay ưu đãi", trong khi các quốc gia khác như Australia, New Zealand hay Mỹ lại tương trợ theo hình thức "trao quà", và việc vay vốn thường do các tổ chức đa phương như WB hay Ngân hàng Phát triển Châu Á (ADB) phụ trách.

Gần đây, Australia và New Zealand đều tăng cường rót vốn đầu tư vào khu vực này. Tuy nhiên, theo ông William Longwah, cựu đặc sứ tại Sydney của Vanuatu, việc giao tiếp với Trung Quốc có vẻ dễ dàng nhiều hơn so với Australia.

"Australia thường mất rất nhiều thời kì để hoàn thành các thủ tục hành chính và chuyển giao các khoản tương trợ tài chính", ông Longwah nói.

hiện thời chính phủ các quốc đảo thái hoà Dương đang đối mặt với sức ép nợ chất chồng.

Trong khi đó, không hề có dấu hiệu nào cho thấy Trung Quốc sẽ xóa nợ cho các nước này. Năm 2013, Bắc Kinh đã từ khước đề nghị này của Tonga và chỉ cho phép hoãn việc trả vốn gốc trong vòng 5 năm.

Theo kế hoạch, Tonga sẽ phải trả lại 5,7 triệu USD vốn gốc cho Trung Quốc trong năm 2018-2019, gần gấp đôi khoản tiền nước này phải trả nợ hàng năm, và chiếm khoảng 4% tổng ngân sách 135 triệu USD của Tonga.

Những khó khăn về tài chính đã khiến chính phủ Tonga phải xin rút khỏi vai trò nước chủ nhà tổ chức Thế vận hội thăng bình Dương 2019. dĩ nhiên Tonga đã phải chịu trách nhiệm pháp lý và hứng chịu rất nhiều chỉ trích từ ban tổ chức sự kiện thể thao này.

Ông Lopeti Senituli, cố vấn chính trị và truyền thông của Thủ Tướng Tonga ‘Akilisi Pōhiva cho biết nước này vẫn đang tiến hành thương thuyết với Bắc Kinh về vấn đề xóa nợ, nhưng song song vẫn chuẩn bị ý thức trả nợ: "hẳn nhiên [các khoản nợ này] sẽ khiến nước nào cũng phải đối mặt với khủng hoảng tài chính lớn. Chúng tôi chỉ có thể nắm khôn cùng mà thôi".

Ông Senituli cũng thừa nhận nhiều quốc đảo thanh bình Dương đang phải đối mặt với áp lực tài chính rất lớn từ phía Bắc Kinh, nhưng đây không chỉ là vấn đề riêng của khu vực này, mà là vấn đề chung của bất cứ nước nào có mối quan hệ về kinh tế với Bắc Kinh.

Trung Quốc đang gây áp lực "rất lớn" trên toàn cầu, bất kể đó là nền kinh tế lớn hay nhỏ, bất kể thiết chế chính trị đó có vị thế ra sao trên thế giới, ông Senituli kết luận.


          China Siap Kalahkan Australia Sebagai Donor Keuangan Terbesar di Kawasan Pasifik      Cache   Translate Page   Web Page Cache   

Liputan6.com, Beijing - Baru-baru ini, China disebut akan mengambil alih posisi Australia sebagai donor terbesar ke wilayah Pasifik, setelah menjanjikan bantuan senilai US$ 4 miliar (setara Rp 57,6 triliun) tahun lalu.

Selama ini, wilayah Pasifik --yang juga dikenal dengan nama Oceania-- mendapat donor terbesar dari Australia. Namun pada 2017, jumlah bantuan yang dijanjikan oleh China disebut empat kali lipat dibandingkan kucuran dana dari Negeri Kanguru, demikian data dari lembaga think-tank Lowy Institute yang diterbitkan pada Rabu 8 Agustus.

Diketahui bahwa Canberra menjanjikan bantuan senilai 815 juta dolar Australia (setara Rp 11,7 triliun) ke Pasifik pada tahun keuangan 2017-2018.

Dikutip dari The Guardian pada Kamis (9/8/2018), sebagian besar dana dari Beijing dialokasikan untuk proyek infrastruktur di Papua Nugini.

Berita tentang besarnya dana bantuan dari Beijing muncul di tengah kegelisahan Australia terhadap meningkatnya pengaruh China di wilayah tersebut.

Hal itu sempat memicu pertikaian diplomatik awal tahun ini, setelah laporan bahwa sebuah pelabuhan yang didanai oleh pinjaman China di Vanuatu merupakan bagian dari upaya untuk membangun kehadiran militer di kawasan Pasifik.

Pada 2014, China adalah donor terbesar keempat ke wilayah Pasifik, di belakang Australia, AS, dan Selandia Baru. Namun kenaikan jumlah kucuran dana dari Beijing, dikombinasikan dengan pemotongan bantuan AS, menjadikannya sebagai donor terbesar saat ini.

Matthew Clarke, profesor pembangunan internasional di Deakin University, mengatakan pengaruh China "mungkin tak terelakkan", meskipun dia "terkejut itu terjadi begitu cepat".

Beijing tidak melaporkan pengeluaran bantuannya kepada OECD atau dalam dokumen anggarannya, yang berarti para peneliti di Lowy Institute harus menyisir pengumuman pemerintah dan dokumen keuangan sejak hampir 10 tahun.

Matthew Dornan, wakil direktur pusat pengembangan kebijakan di Australian National University, mengatakan karena bagaimana hal itu dilaporkan, janji bantuan China cenderung dibesar-besarkan, dan dia menduga tidak semua dari US$ 4 miliar dijanjikan akan berakhir mencapai Pasifik.

Australia tetap menjadi donor terbesar di kawasan itu dalam hal uang yang dibelanjakan, setelah mengirimkan bantuan US$ 6,58 miliar ke wilayah tersebut antara 2011 dan Juni 2017, dibandingkan dengan bantuan senilai US$ 1,26 miliar yang dikirim oleh China dari 2011 hingga Februari 2018.

 

Simak video pilihan berikut: 

 

 

Kemungkinan Lunturnya Pengaruh Australia

Bendera Australia (iStockphoto via Google Images)#source%3Dgooglier%2Ecom#https%3A%2F%2Fgooglier%2Ecom%2Fpage%2F%2F10000

Secara keseluruhan, bantuan ke Pasifik menurun, menyusut 20 persen antara tahun 2011 dan 2016. Amerika Serikat, Uni Eropa, dan Prancis, semua donor penting sebelumnya, telah secara signifikan mengurangi bantuan mereka.

Pemerintah Koalisi Australia telah membuat pemotongan bantuan senilai $ 11 miliar sejak mengambil alih kantor pada tahun 2013, membawa anggaran bantuan ke tingkat "paling murah hati" yang pernah ada. Bantuan ke Pasifik kini mencapai hampir sepertiga dari program bantuan Negeri Kanguru.

Menteri luar negeri Australia, Julie Bishop, berbicara kepada kantor berita ABC, membela bantuan yang dari pemerintahnya ke wilayah sebagai "rekor tertinggi" dalam satu dekade terakhir.

Dia mengaku tidak merasa khawatir terhadap kemungkinan penguatan pengaruh China di wilayah Pasifik.

"Kami menyambut baik peran yang dimainkan oleh semua donor, termasuk China, untuk mendukung pembangunan di Pasifik," kata Bishop, menambahkan bahwa itu adalah donor penting "jangan memaksakan beban utang yang membebani pemerintah daerah."

Namun, Profesor Clarke memperingatkan bahwa jika China akan menjadi kekuatan dominan di kawasan itu, nilai-nilai yang dihargai oleh Australia bisa terkikis.

"Risiko lainnya adalah kedaulatan negara penerima dengan tingkat utang jangka panjang. China memberikan pinjaman lunak yang signifikan untuk membiayai infrastruktur," ujar Profesor Clarke.

Dia memperingatkan bahwa jika negara-negara Pasifik tidak dapat membayar kembali pinjaman mereka, kemungkinan ganti ruginya adalah harus memberikan tanah atau sumber daya ke China, seperti yang terjadi di Sri Lanka.


          Atbildes uz neērtiem jautājumim par konfliktu Dienvidosetijā      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Sesks Kasjaks 1 komentāri Skatīt bildi

Vai 2008.gadā bija īsts karš Gruzijā ar Kremļa dalību? Vai tiešām Gruzija cerēja uz ASV palīdzību?





Gandrīz desmit gadus atpakaļ, 2008.gada 8.augustā, Kremļa Bruņotie spēki uzsāka bruņotu konfliktu ar Gruziju Tbilisi neatzīto un nepaklausīgo Abhāzijas un Dienvidosetijas republiku pusē. Karadarbība ilga tikai dažas dienas. Pa šo laiku Kremļa spēki jau bija paspējuši uzsākt iebrukumu dziļāk Gruzijas teritorijā, nodarot milzīgus zaudējumus Gruzijai un tās Bruņotajiem spēkiem, bet pēc tam Kremlis spēja panāk sev izdevīgo pamieru, izvairoties no starptautiskās izolācijas. Šoreiz Kremlim neērtā ziņu aģentūra Meduza atbildēs Kremļa vietā uz kaunpilnajiem jautājumiem par Krievijas-Gruzijas karu, proti, par pirmo karu Eiropā 21.gadsimtā.



Tas bija „pilnvērtīgs” karš? Vai to labāk raksturot kā konfliktu? Kurš ar kuru karoja?



Krievijā 2008.gada augusta notikumus visbiežāk sauc par „bruņotu konfliktu Dienvidosetijā”. Savukārt Rietumos to ir pieņemts saukt par krievu-gruzīnu karu. Neskatoties uz to, ka kaujas darbības aktīvā fāze ilga tikai piecas dienas, tiek uzskatīts, ka tas bija tieši karš, turklāt pirmais Eiropas kontinentā 21.gadsimtā.



No vienas puses, kaujas darbībās piedalījās Gruzijas Bruņotie spēki, bet no otras – Kremļa Bruņotie spēki kopā ar miera uzturētājiem, kuri jau atradās pašpasludinātajās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikās. PSRS laikā šīs teritorijas bija Gruzijas sastāvā kā autonomi apgabali, bet pēc PSRS sabrukuma, tās centās atdalīties no jaunās Gruzijas valsts. Karu laikā par neatkarību (Dienvidosetijas – no 1991. līdz 1992.gadam, bet Abhāzijas no 1992. līdz 1993.gadam) Kremlis vienmēr atbalstīja separātistus. Beigu beigās abi konflikti tika iesaldēti un Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijā, kuru Gruzija joprojām uzskatīja par tās leģitīmu sastāvdaļu, tika ievesti starptautiskie miera uzturētāju spēki, kuru kontingenti tika veidoti no Dienvidosetijas, Abhāzijas, Krievijas un Gruzijas militārpersonām.



Ja jau konflikts bija iesaldēts 15 gadus, tad kāpēc pēkšņi sākās karš?



Konflikts starp Gruziju un Dienvidosetiju pārgāja citā līmenī 2004.gadā, kad Gruzijā pie varas nāca Mihails Saakašvili. Kļūstot par prezidentu, viņš nāca klajā ar priekšlikumu noregulēt konfliktu, iekļaujot Dienvidosetiju Gruzijas sastāvā, protams, ka Dienvidosetijas varas iestādes to noraidīja. Jau 2004.gada augustā notika pirmās bruņotās sadursmes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas, bet Gruzijas centieni pakļaut Dienvidosetiju un Abhāziju 2006. un 2007.gadā izraisīja tikai jaunas krīzes. Savukārt 2008.gadā neatzīto republiku režīmi vērsās pie Kremļa ar oficiālu prasību atzīt to neatkarību, atsaucoties uz to, ka vairums Rietumu valstu ir atzinuši Kosovas neatkarību.



Vienlaicīgi 2004.gadā sāka arī pasliktināties Kremļa-Gruzijas attiecības, jo pirmkārt, Saakašvili sapņoja par Gruzijas pievienošanos NATO. Turklāt Kremlis baidījās, ka Gruzija var pacensties atgūt kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju ar ārvalstu miera uzturētāju palīdzību. Prokremliskajos medijos tika pieminēti Gruzijas plāni sagrābt pašpasludinātās republikas 2006.gadā (šādu plānu eksistence joprojām nav pierādīta), bet 2007.gada sākumā Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštābs sagatavoja plānu Gruzijas agresijas gadījumam. 2008.gada aprīlī Kremlis nosūtīja papildspēkus uz Abhāziju, kā arī izprovocēja diplomātisko krīzi Gruzijā, paziņojot, ka ir nodibinātas tiešas attiecības ar pašpasludināto republiku valdībām. Turklāt jau kopš 2000.gadu sākuma daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja iegūt Krievijas pases. Saskaņā ar laikrakstu Kommersant, kurš atsaucas uz oficiāliem avotiem, šo iespēju bija izmantojuši 80% Abhāzijas un 90% Dienvidosetijas iedzīvotāju.



Kurš pirmais sāka?



Tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem par šo konfliktu. Oficiāli karadarbība sākās 2008.gada naktī uz 8.augustu ar to, ka gruzīnu karavīri uzsāka Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali apšaudi un šturmēšanu. Bet no otras puses, savstarpējās apšaudes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas jau notika vismaz kopš 2008.gada jūlija beigām, turklāt no artilērijas pozīcijām, kas atradās Dienvidosetijā, tika apšaudīti ciemati Gruzijā. Gruzijas puse šīs apšaudes uzskatīja par pamiera beigām, kas bija panākts 1992.gadā. Arī no gruzīnu ierakumu puses tika veiktas apšaudes, tāpēc abas no konfliktā iesaistītajām pusēm apgalvoja, ka pamieru pārtrauca tieši pretinieks.



Savukārt Kremlis konfliktā iesaistījās 2008.gada 8.augustā, izsludinot „operāciju miera uzspiešanai” Gruzijā. Turklāt, kā to norāda vairāki liecinieki, Kremļa karaspēks iegāja Dienvidosetijā jau 2008.gada 7.augutsā, faktiski viņi bija šķērsojuši robežu vēl pirms Chinvali apšaudīšanas.



Kāpēc Kremļa karaspēks uzbruka Gruzijai?



Formālais miera uzspiešanas operācijas mērķis bija nodrošināt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošību. Par iemeslu operācijas uzsākšanai kļuva tas, ka gruzīnu karaspēka darbību rezultātā bija cietuši Kremļa miera uzturētāji un Krievijas pilsoņi (Kremļa ārlietu ministrs Sergej Lavrovs vēlāk norādīja, ka Gruzija reģionā izprovocēja humanitāro krīzi, piespiežot tūkstošiem Krievijas pilsoņu pamest savas mājas). 2008.gada 8.un 9.augustā Kremļa karaspēks jau devās uz priekšu pa Dienvidosetijas teritoriju zem artilērijas un aviācijas piesega, veicot triecienus pa mērķiem Gruzijas teritorijā. 2008.gada 9.augustā Melnajā jūrā no Sevastopoles izgāja Kremļa Melnās jūras flotes karakuģi.



Jau 2008.gada 11.augustā vienlaicīgi no Abhāzijas un Dienvidosetijas puses sākās Kremļa karaspēka iebrukums dziļāk Gruzijas teritorijā. Kremļa karaspēks ieņēma vairākas gruzīnu apdzīvotās vietas, to skaitā Poti ostu, kas atrodas uz dienvidiem no Abhāzijas, kā arī Gori pilsētu, kas atrodas 80 km no Tbilisi. Nākamajā dienā Kremļa galva Dmitrijs Medvedevs paziņoja par kaujas operācijas beigām, norādot, ka pretinieka spēki ir dezorganizēti, savukārt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošība ir atjaunota, bet agresors ir „sodīts, liekot tam ciest lielus zaudējumus”. Tai pašā laikā Kremļa karaspēka kustība dziļāk Gruzijas teritorijā, kā arī apšaudes un aviācijas uzlidojumi turpinājās līdz pat 2008.gada 12.augusta dienas beigām.



Kāpēc nemēģināja ieņemt Tbilisi?



Tādā gadījumā Kremlim nebūtu iespējams izvairīties no starptautiskā nosodījuma. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma starptautiskā sabiedrība sāka mēģināt kaut ko darīt, lai samierinātu konfliktējošās puses. Tāpēc Maskavā ieradās Nikola Sarkozi (uz to brīdi viņš bija Eiropas Padomes priekšsēdētājs), lai Kremli iepazīstinātu ar pamiera plānu, kurā tika paredzēta uguns pārtraukšana, Kremļa un gruzīnu karaspēka vienību atvilkšana, kā arī starptautisko drošības garantiju garantēšana Abhāzijai un Dienvidosetijai. Medvedevs atbalstīja plānu, bet parakstīja to tikai 2008.gada 16.augustā, pēc tam, kad to bija parakstījuši neatzīto republiku un Gruzijas līderi.



Ir arī cita versija. Saskaņā ar to Kremlis piekrita pamiera nosacījumiem, tikai pateicoties ASV izdarītajam spiedienam. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija aizkomandējis uz Tbilisi valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, bet Pentagons sāka sniegt humanitāro palīdzību Gruzijai, nosūtot uz turieni lidmašīnas un karakuģus.



Vai Kremlis uzvarēja?



Kremļa Bruņotie spēki, kas skaitliski daudzkārt pārspēja pretinieka spēkus, bez lielām grūtībām izsita gruzīnu karaspēku no Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas, kā arī no vairākām apdzīvotām vietām pašā Gruzijā. Turklāt Kremlis sasniedza vairākus mērķus. Kremlis bez lieliem zaudējumiem starptautiskajā arēnā ar īslaicīgas militāras operācijas palīdzību nepieļāva Gruzijas kontroles nostiprināšanos pār neatzītajām republikām, kā arī uz nenoteiktu laiku lika Gruzijai aizmirst par iestāšanos NATO.



Savukārt diplomātiskās sekas, proti, attiecību ar NATO un ES iesaldēšanu, Kremlis izjuta tikai līdz 2009.gada rudenim (Kremļa Bruņoto spēku aktivitātes Rietumos tika novērtētas kā „nesamērīgas&rdquo:winks:.



Vai tā ir taisnība, ka šis karš pierādīja Kremļa armijas slikto tehnisko stāvokli?



Konflikta laikā kļuva redzams, ka Kremļa Bruņoto spēku sakaru sistēmas ir ļoti sliktā stāvoklī. Viena no „kaujas” epizodēm kļuva īpaši populāra, kā patsKomsomoļskaja pravda īpašais korespondents Aleksandrs Kocs pastāstīja, ka 58.Armijas pavēlnieks ģenerālis Anatolijs Hruļevs kaut kādā brīdī viņam esot paprasījis redakcijas satelīttelefonu, lai varētu nodibināt sakarus ar karaspēku. Turklāt izrādījās, ka amerikāņu GPS nedarbojās kaujas darbības zonā, tāpēc militāristi palika bez navigācijas, jo tēvzemes GLONASS sistēmas darbība globālā mērogā tika plānota tikai uz 2010.gadu. Tā kā Kremļa spēkiem bija zināmas problēmas ar sakaru nodrošināšanu, bieži vien sanāca, ka savējie šāva pa savējiem. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem trīs no sešām konflikta laikā zaudētajām lidmašīnām notrieca paša Kremļa vai Dienvidosetijas karavīri.



2008.gada oktobrī Kremļa aizsardzības ministra vietnieks apbruņojuma jautājumos Vladimirs Popovkins paziņoja, ka augusta notikumi piespieda pavēlniecību „nedaudz pievērst uzmanību Bruņoto spēku stāvoklim”, uzsverot, ka PSRS laika apbruņojuma un tehnikas rezerves ir pilnībā izsmeltas. 2008.gada 14.oktobrī Kremlis ziņoja par Bruņoto spēku plaša mēroga reformu.



Liekas, Rietumi sākumā nosodīja Kremli, bet pēc tam it kā noskaidrojās, ka Kremlis nav vainīgs, tas tā ir?



Un patiesi, sākumā starptautiskās sabiedrības paustais viedoklis atbalstīja Gruzijas puses nostāju. Mihailam Saakašvili bija prorietumnieciska politiķa reputācija un viņš bija samērā populārs ASV un Eiropā. Tiek uzskatīts, ka Kremlis to saprotot, paralēli militārajai operācijai izvērsa kampaņu medijos, turklāt Kremļa karavīriem līdzi devās arī žurnālisti, bet Kremļa Bruņoto spēku pārstāvji vienmēr bija gatavi sniegt intervijas un komentārus presei. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, lai izvērstu informatīvo kampaņu konflikta laikā, Kremlis ieguldīja samērā daudz līdzekļu. Neskatoties uz to, mediju kampaņa izgāzās, jo pasaules mediji pārsvarā rakstīja par Kremli kā agresoru, kurš uzsāka karu.



2008.gada decembrī ES izveidoja neatkarīgu komisiju, lai noskaidrotu un izmeklētu apstākļus, kas noveda pie šī konflikta. 2009.gada septembrī komisija nopublicēja galējo atskaiti, kurā tiek apgalvots, ka Gruzija ir atbildīga par karadarbības uzsākšanu, bet tiek atzīmēts, ka Kremlis vairākus mēnešus pirms konflikta bija vairākkārt provocējis Gruziju uz to.



Vai taisnība, ka Saakašvili cerēja uz ASV palīdzību?



Versija par to, ka pirms kara sākuma Mihailam Saakašvili bija ASV atbalsts, tika apspriesta medijos uzreiz pēc kara beigām. 2008.gada augusta beigās Kremļa premjerministrs Putins paziņoja, ka karš Dienvidosetijā bija vajadzīgs amerikāņu republikāņiem, kuri cerēja ar tās palīdzību uzlabot prezidenta kandidāta Džona Makeina reitingu. Par to, ka konfliktu bija ieplānojuši amerikāņi, ziņoja arī citas Kremļa amatpersonas un izmeklētāji (kā arī Venecuēlas prezidents Hugo Čaves un Kubas līderis Fidels Kastro).



Savukārt lielākie amerikāņu mediji (to skaitā Newsweek un New York Times), atsaucoties uz neskaitāmiem avotiem, ziņoja, ka nevarēja būt nekāda runa par amerikāņu valdības atbalstu militārai operācijai Gruzijā. Tieši otrādi ASV ierēdņi brīdināja Saakašvili neiesaistīties konfliktā. Turklāt, nav izslēgts, ka Saakašvili tik tiešām cerēja, ka ASV palīdzēs viņam kara gadījumā. New York Times raksta autors pieļauj, ka Gruzijas prezidents varēja nepareizi izvērtēt amerikāņu politiķu paziņojumus, kas bieži vien viņu maldināja par Gruzijas un ASV savstarpējo sabiedroto attiecību stiprumu.



Karš ar Gruziju – tas ir tas mazais uzvaru nesošais karš? Tas palīdzēja Kremļa režīmam pacelt reitingu?



Tas ir vēl viens grūts jautājums. Laika posmā no 2008.gada augusta līdz septembrim Kremļa premjerministra Putina reitings sasniedza rekordaugstos 88%. Turklāt interesanti ir tas, ka kara operācija atradās tā laika prezidenta un Bruņoto spēku virspavēlnieka, proti, Medvedeva kompetencē, bet viņa reitings, kaut arī pieauga, bet pieauga tikai līdz 44%.



Vairākus gadus vēlāk, 2008.gada augusta notikumi tika izmantoti, lai „uzbruktu” Medvedevam, kad viņš bija jau vairs tikai premjerministrs. 2012.gadā Krievijā pirmizrādi piedzīvoja filma „2008.gada 8.augusts. Zaudētā diena”. Filmā augsta ranga militārpersonas kritizē Medvedevu par vilcināšanos pieņemt pareizos lēmumus, bet slavē Putinu. Bijušais Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevskis filmā apgalvo, ka augstākā vadība ar Medvedevu priekšgalā neko nedarīja, kamēr tie nesaņēma spērienu pa vienu vietu no Vladimira Vladimiroviča.



Putins 2012.gadā atzina, ka 2008.gada 7.un 8.augustā viņš bija zvanījis divas reizes Medvedevam no Pekinas, kur viņš atradās, jo tur notika Olimpiskās spēles, lai apspriestu situāciju ap Dienvidosetiju. Mediji šo paziņojumu interpretēja kā apstiprinājumu tam, ka lēmumu par kara uzsākšanu varēja pieņemt tieši Putins un nevis Medvedevs.



Vai Abhāzija un Dienvidosetija kara rezultātā ir ieguvusi ko vairāk?



2008.gada notikumi ir atstājuši nopietnu iespaidu uz abu pašpasludināto republiku dzīvi. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atradās konflikta zonā, bija spiesti pamest savas mājas, un daudzi joprojām nespēj atgriezties. Abas separātiskās republikas joprojām uzskatāmas par nelabvēlīgu reģionu. Abu reģionu ekonomikas ir pilnībā orientētas uz Kremli, jo visi sakari pēc kara ar Gruziju tika sarauti. Abu republiku budžeti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no Kremļa federālā budžeta dotācijām (saskaņā ar žurnālu Profiļ uz 2017.gada martu Dienvidosetijas budžets par 88,7% sastāvēja no Kremļa piešķirtā finansējuma, bet Abhāzijas – par 67,4%).



Gandrīz uzreiz pēc konflikta, 2008.gada 26.augustā, Kremlis oficiāli atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, par to paziņoja pats Medvedevs, pēc tam, kad bija saņēmis attiecīgu lūgumu no abām Kremļa parlamenta palātām. Kopš tā laika republiku neatkarību ir atzinušas vēl dažas ANO dalībvalstis, piemēram, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Sīrija (tikai 2018.gada maijā). Vēl divas valstis – Vanuatu un Tuvalu arī bija atzinušas abu Gruzijas separātisko reģionu neatkarību, bet vēlāk šo lēmumu atsauca. Sanāk, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem ir liegta iespēja doties uz jebkuru citu pasaules valsti ar savu pašpasludināto republiku pasēm.





Konstantīns Benjumovs



Atbildes uz neērtiem...


          Vanuatu appoints special West Papua envoy      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
The Vanuatu government has appointed Laura Lini as special envoy for West Papua.
          Former Vanuatu public servant faces money laundering charges      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
In Vanuatu a former senior public servant is facing money laundering charges after allegations he stole almost 135-thousand US dollars while in charge of European Union projects.
          Asthma death on Vanuatu's ash-filled Ambae      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Some families from Vanuatu's Ambae island who had been waiting to board a ship to Maewo have returned to their village to bury a family member who died as a result of asthma.
          Indian Junior Hockey Teams Qualify For Youth Olympic Games      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
India will face stiff competition from defending champion Australia and silver medallists Canada along with hosts Argentina, Austria, Bangladesh, Poland, Mexico, Malaysia, Kenya, Zambia and Vanuatu
          Atbildes uz neērtiem jautājumiem par konfliktu Dienvidosetijā      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Sesks Kasjaks 3 komentāri Skatīt bildi

Vai 2008.gadā bija īsts karš Gruzijā ar Kremļa dalību? Vai tiešām Gruzija cerēja uz ASV palīdzību?





Gandrīz desmit gadus atpakaļ, 2008.gada 8.augustā, Kremļa Bruņotie spēki uzsāka bruņotu konfliktu ar Gruziju Tbilisi neatzīto un nepaklausīgo Abhāzijas un Dienvidosetijas republiku pusē. Karadarbība ilga tikai dažas dienas. Pa šo laiku Kremļa spēki jau bija paspējuši uzsākt iebrukumu dziļāk Gruzijas teritorijā, nodarot milzīgus zaudējumus Gruzijai un tās Bruņotajiem spēkiem, bet pēc tam Kremlis spēja panāk sev izdevīgo pamieru, izvairoties no starptautiskās izolācijas. Šoreiz Kremlim neērtā ziņu aģentūra Meduza atbildēs Kremļa vietā uz kaunpilnajiem jautājumiem par Krievijas-Gruzijas karu, proti, par pirmo karu Eiropā 21.gadsimtā.



Tas bija „pilnvērtīgs” karš? Vai to labāk raksturot kā konfliktu? Kurš ar kuru karoja?



Krievijā 2008.gada augusta notikumus visbiežāk sauc par „bruņotu konfliktu Dienvidosetijā”. Savukārt Rietumos to ir pieņemts saukt par krievu-gruzīnu karu. Neskatoties uz to, ka kaujas darbības aktīvā fāze ilga tikai piecas dienas, tiek uzskatīts, ka tas bija tieši karš, turklāt pirmais Eiropas kontinentā 21.gadsimtā.



No vienas puses, kaujas darbībās piedalījās Gruzijas Bruņotie spēki, bet no otras – Kremļa Bruņotie spēki kopā ar miera uzturētājiem, kuri jau atradās pašpasludinātajās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikās. PSRS laikā šīs teritorijas bija Gruzijas sastāvā kā autonomi apgabali, bet pēc PSRS sabrukuma, tās centās atdalīties no jaunās Gruzijas valsts. Karu laikā par neatkarību (Dienvidosetijas – no 1991. līdz 1992.gadam, bet Abhāzijas no 1992. līdz 1993.gadam) Kremlis vienmēr atbalstīja separātistus. Beigu beigās abi konflikti tika iesaldēti un Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijā, kuru Gruzija joprojām uzskatīja par tās leģitīmu sastāvdaļu, tika ievesti starptautiskie miera uzturētāju spēki, kuru kontingenti tika veidoti no Dienvidosetijas, Abhāzijas, Krievijas un Gruzijas militārpersonām.



Ja jau konflikts bija iesaldēts 15 gadus, tad kāpēc pēkšņi sākās karš?



Konflikts starp Gruziju un Dienvidosetiju pārgāja citā līmenī 2004.gadā, kad Gruzijā pie varas nāca Mihails Saakašvili. Kļūstot par prezidentu, viņš nāca klajā ar priekšlikumu noregulēt konfliktu, iekļaujot Dienvidosetiju Gruzijas sastāvā, protams, ka Dienvidosetijas varas iestādes to noraidīja. Jau 2004.gada augustā notika pirmās bruņotās sadursmes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas, bet Gruzijas centieni pakļaut Dienvidosetiju un Abhāziju 2006. un 2007.gadā izraisīja tikai jaunas krīzes. Savukārt 2008.gadā neatzīto republiku režīmi vērsās pie Kremļa ar oficiālu prasību atzīt to neatkarību, atsaucoties uz to, ka vairums Rietumu valstu ir atzinuši Kosovas neatkarību.



Vienlaicīgi 2004.gadā sāka arī pasliktināties Kremļa-Gruzijas attiecības, jo pirmkārt, Saakašvili sapņoja par Gruzijas pievienošanos NATO. Turklāt Kremlis baidījās, ka Gruzija var pacensties atgūt kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju ar ārvalstu miera uzturētāju palīdzību. Prokremliskajos medijos tika pieminēti Gruzijas plāni sagrābt pašpasludinātās republikas 2006.gadā (šādu plānu eksistence joprojām nav pierādīta), bet 2007.gada sākumā Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštābs sagatavoja plānu Gruzijas agresijas gadījumam. 2008.gada aprīlī Kremlis nosūtīja papildspēkus uz Abhāziju, kā arī izprovocēja diplomātisko krīzi Gruzijā, paziņojot, ka ir nodibinātas tiešas attiecības ar pašpasludināto republiku valdībām. Turklāt jau kopš 2000.gadu sākuma daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja iegūt Krievijas pases. Saskaņā ar laikrakstu Kommersant, kurš atsaucas uz oficiāliem avotiem, šo iespēju bija izmantojuši 80% Abhāzijas un 90% Dienvidosetijas iedzīvotāju.



Kurš pirmais sāka?



Tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem par šo konfliktu. Oficiāli karadarbība sākās 2008.gada naktī uz 8.augustu ar to, ka gruzīnu karavīri uzsāka Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali apšaudi un šturmēšanu. Bet no otras puses, savstarpējās apšaudes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas jau notika vismaz kopš 2008.gada jūlija beigām, turklāt no artilērijas pozīcijām, kas atradās Dienvidosetijā, tika apšaudīti ciemati Gruzijā. Gruzijas puse šīs apšaudes uzskatīja par pamiera beigām, kas bija panākts 1992.gadā. Arī no gruzīnu ierakumu puses tika veiktas apšaudes, tāpēc abas no konfliktā iesaistītajām pusēm apgalvoja, ka pamieru pārtrauca tieši pretinieks.



Savukārt Kremlis konfliktā iesaistījās 2008.gada 8.augustā, izsludinot „operāciju miera uzspiešanai” Gruzijā. Turklāt, kā to norāda vairāki liecinieki, Kremļa karaspēks iegāja Dienvidosetijā jau 2008.gada 7.augutsā, faktiski viņi bija šķērsojuši robežu vēl pirms Chinvali apšaudīšanas.



Kāpēc Kremļa karaspēks uzbruka Gruzijai?



Formālais miera uzspiešanas operācijas mērķis bija nodrošināt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošību. Par iemeslu operācijas uzsākšanai kļuva tas, ka gruzīnu karaspēka darbību rezultātā bija cietuši Kremļa miera uzturētāji un Krievijas pilsoņi (Kremļa ārlietu ministrs Sergej Lavrovs vēlāk norādīja, ka Gruzija reģionā izprovocēja humanitāro krīzi, piespiežot tūkstošiem Krievijas pilsoņu pamest savas mājas). 2008.gada 8.un 9.augustā Kremļa karaspēks jau devās uz priekšu pa Dienvidosetijas teritoriju zem artilērijas un aviācijas piesega, veicot triecienus pa mērķiem Gruzijas teritorijā. 2008.gada 9.augustā Melnajā jūrā no Sevastopoles izgāja Kremļa Melnās jūras flotes karakuģi.



Jau 2008.gada 11.augustā vienlaicīgi no Abhāzijas un Dienvidosetijas puses sākās Kremļa karaspēka iebrukums dziļāk Gruzijas teritorijā. Kremļa karaspēks ieņēma vairākas gruzīnu apdzīvotās vietas, to skaitā Poti ostu, kas atrodas uz dienvidiem no Abhāzijas, kā arī Gori pilsētu, kas atrodas 80 km no Tbilisi. Nākamajā dienā Kremļa galva Dmitrijs Medvedevs paziņoja par kaujas operācijas beigām, norādot, ka pretinieka spēki ir dezorganizēti, savukārt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošība ir atjaunota, bet agresors ir „sodīts, liekot tam ciest lielus zaudējumus”. Tai pašā laikā Kremļa karaspēka kustība dziļāk Gruzijas teritorijā, kā arī apšaudes un aviācijas uzlidojumi turpinājās līdz pat 2008.gada 12.augusta dienas beigām.



Kāpēc nemēģināja ieņemt Tbilisi?



Tādā gadījumā Kremlim nebūtu iespējams izvairīties no starptautiskā nosodījuma. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma starptautiskā sabiedrība sāka mēģināt kaut ko darīt, lai samierinātu konfliktējošās puses. Tāpēc Maskavā ieradās Nikola Sarkozi (uz to brīdi viņš bija Eiropas Padomes priekšsēdētājs), lai Kremli iepazīstinātu ar pamiera plānu, kurā tika paredzēta uguns pārtraukšana, Kremļa un gruzīnu karaspēka vienību atvilkšana, kā arī starptautisko drošības garantiju garantēšana Abhāzijai un Dienvidosetijai. Medvedevs atbalstīja plānu, bet parakstīja to tikai 2008.gada 16.augustā, pēc tam, kad to bija parakstījuši neatzīto republiku un Gruzijas līderi.



Ir arī cita versija. Saskaņā ar to Kremlis piekrita pamiera nosacījumiem, tikai pateicoties ASV izdarītajam spiedienam. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija aizkomandējis uz Tbilisi valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, bet Pentagons sāka sniegt humanitāro palīdzību Gruzijai, nosūtot uz turieni lidmašīnas un karakuģus.



Vai Kremlis uzvarēja?



Kremļa Bruņotie spēki, kas skaitliski daudzkārt pārspēja pretinieka spēkus, bez lielām grūtībām izsita gruzīnu karaspēku no Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas, kā arī no vairākām apdzīvotām vietām pašā Gruzijā. Turklāt Kremlis sasniedza vairākus mērķus. Kremlis bez lieliem zaudējumiem starptautiskajā arēnā ar īslaicīgas militāras operācijas palīdzību nepieļāva Gruzijas kontroles nostiprināšanos pār neatzītajām republikām, kā arī uz nenoteiktu laiku lika Gruzijai aizmirst par iestāšanos NATO.



Savukārt diplomātiskās sekas, proti, attiecību ar NATO un ES iesaldēšanu, Kremlis izjuta tikai līdz 2009.gada rudenim (Kremļa Bruņoto spēku aktivitātes Rietumos tika novērtētas kā „nesamērīgas&rdquo:winks:.



Vai tā ir taisnība, ka šis karš pierādīja Kremļa armijas slikto tehnisko stāvokli?



Konflikta laikā kļuva redzams, ka Kremļa Bruņoto spēku sakaru sistēmas ir ļoti sliktā stāvoklī. Viena no „kaujas” epizodēm kļuva īpaši populāra, kā patsKomsomoļskaja pravda īpašais korespondents Aleksandrs Kocs pastāstīja, ka 58.Armijas pavēlnieks ģenerālis Anatolijs Hruļevs kaut kādā brīdī viņam esot paprasījis redakcijas satelīttelefonu, lai varētu nodibināt sakarus ar karaspēku. Turklāt izrādījās, ka amerikāņu GPS nedarbojās kaujas darbības zonā, tāpēc militāristi palika bez navigācijas, jo tēvzemes GLONASS sistēmas darbība globālā mērogā tika plānota tikai uz 2010.gadu. Tā kā Kremļa spēkiem bija zināmas problēmas ar sakaru nodrošināšanu, bieži vien sanāca, ka savējie šāva pa savējiem. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem trīs no sešām konflikta laikā zaudētajām lidmašīnām notrieca paša Kremļa vai Dienvidosetijas karavīri.



2008.gada oktobrī Kremļa aizsardzības ministra vietnieks apbruņojuma jautājumos Vladimirs Popovkins paziņoja, ka augusta notikumi piespieda pavēlniecību „nedaudz pievērst uzmanību Bruņoto spēku stāvoklim”, uzsverot, ka PSRS laika apbruņojuma un tehnikas rezerves ir pilnībā izsmeltas. 2008.gada 14.oktobrī Kremlis ziņoja par Bruņoto spēku plaša mēroga reformu.



Liekas, Rietumi sākumā nosodīja Kremli, bet pēc tam it kā noskaidrojās, ka Kremlis nav vainīgs, tas tā ir?



Un patiesi, sākumā starptautiskās sabiedrības paustais viedoklis atbalstīja Gruzijas puses nostāju. Mihailam Saakašvili bija prorietumnieciska politiķa reputācija un viņš bija samērā populārs ASV un Eiropā. Tiek uzskatīts, ka Kremlis to saprotot, paralēli militārajai operācijai izvērsa kampaņu medijos, turklāt Kremļa karavīriem līdzi devās arī žurnālisti, bet Kremļa Bruņoto spēku pārstāvji vienmēr bija gatavi sniegt intervijas un komentārus presei. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, lai izvērstu informatīvo kampaņu konflikta laikā, Kremlis ieguldīja samērā daudz līdzekļu. Neskatoties uz to, mediju kampaņa izgāzās, jo pasaules mediji pārsvarā rakstīja par Kremli kā agresoru, kurš uzsāka karu.



2008.gada decembrī ES izveidoja neatkarīgu komisiju, lai noskaidrotu un izmeklētu apstākļus, kas noveda pie šī konflikta. 2009.gada septembrī komisija nopublicēja galējo atskaiti, kurā tiek apgalvots, ka Gruzija ir atbildīga par karadarbības uzsākšanu, bet tiek atzīmēts, ka Kremlis vairākus mēnešus pirms konflikta bija vairākkārt provocējis Gruziju uz to.



Vai taisnība, ka Saakašvili cerēja uz ASV palīdzību?



Versija par to, ka pirms kara sākuma Mihailam Saakašvili bija ASV atbalsts, tika apspriesta medijos uzreiz pēc kara beigām. 2008.gada augusta beigās Kremļa premjerministrs Putins paziņoja, ka karš Dienvidosetijā bija vajadzīgs amerikāņu republikāņiem, kuri cerēja ar tās palīdzību uzlabot prezidenta kandidāta Džona Makeina reitingu. Par to, ka konfliktu bija ieplānojuši amerikāņi, ziņoja arī citas Kremļa amatpersonas un izmeklētāji (kā arī Venecuēlas prezidents Hugo Čaves un Kubas līderis Fidels Kastro).



Savukārt lielākie amerikāņu mediji (to skaitā Newsweek un New York Times), atsaucoties uz neskaitāmiem avotiem, ziņoja, ka nevarēja būt nekāda runa par amerikāņu valdības atbalstu militārai operācijai Gruzijā. Tieši otrādi ASV ierēdņi brīdināja Saakašvili neiesaistīties konfliktā. Turklāt, nav izslēgts, ka Saakašvili tik tiešām cerēja, ka ASV palīdzēs viņam kara gadījumā. New York Times raksta autors pieļauj, ka Gruzijas prezidents varēja nepareizi izvērtēt amerikāņu politiķu paziņojumus, kas bieži vien viņu maldināja par Gruzijas un ASV savstarpējo sabiedroto attiecību stiprumu.



Karš ar Gruziju – tas ir tas mazais uzvaru nesošais karš? Tas palīdzēja Kremļa režīmam pacelt reitingu?



Tas ir vēl viens grūts jautājums. Laika posmā no 2008.gada augusta līdz septembrim Kremļa premjerministra Putina reitings sasniedza rekordaugstos 88%. Turklāt interesanti ir tas, ka kara operācija atradās tā laika prezidenta un Bruņoto spēku virspavēlnieka, proti, Medvedeva kompetencē, bet viņa reitings, kaut arī pieauga, bet pieauga tikai līdz 44%.



Vairākus gadus vēlāk, 2008.gada augusta notikumi tika izmantoti, lai „uzbruktu” Medvedevam, kad viņš bija jau vairs tikai premjerministrs. 2012.gadā Krievijā pirmizrādi piedzīvoja filma „2008.gada 8.augusts. Zaudētā diena”. Filmā augsta ranga militārpersonas kritizē Medvedevu par vilcināšanos pieņemt pareizos lēmumus, bet slavē Putinu. Bijušais Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevskis filmā apgalvo, ka augstākā vadība ar Medvedevu priekšgalā neko nedarīja, kamēr tie nesaņēma spērienu pa vienu vietu no Vladimira Vladimiroviča.



Putins 2012.gadā atzina, ka 2008.gada 7.un 8.augustā viņš bija zvanījis divas reizes Medvedevam no Pekinas, kur viņš atradās, jo tur notika Olimpiskās spēles, lai apspriestu situāciju ap Dienvidosetiju. Mediji šo paziņojumu interpretēja kā apstiprinājumu tam, ka lēmumu par kara uzsākšanu varēja pieņemt tieši Putins un nevis Medvedevs.



Vai Abhāzija un Dienvidosetija kara rezultātā ir ieguvusi ko vairāk?



2008.gada notikumi ir atstājuši nopietnu iespaidu uz abu pašpasludināto republiku dzīvi. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atradās konflikta zonā, bija spiesti pamest savas mājas, un daudzi joprojām nespēj atgriezties. Abas separātiskās republikas joprojām uzskatāmas par nelabvēlīgu reģionu. Abu reģionu ekonomikas ir pilnībā orientētas uz Kremli, jo visi sakari pēc kara ar Gruziju tika sarauti. Abu republiku budžeti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no Kremļa federālā budžeta dotācijām (saskaņā ar žurnālu Profiļ uz 2017.gada martu Dienvidosetijas budžets par 88,7% sastāvēja no Kremļa piešķirtā finansējuma, bet Abhāzijas – par 67,4%).



Gandrīz uzreiz pēc konflikta, 2008.gada 26.augustā, Kremlis oficiāli atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, par to paziņoja pats Medvedevs, pēc tam, kad bija saņēmis attiecīgu lūgumu no abām Kremļa parlamenta palātām. Kopš tā laika republiku neatkarību ir atzinušas vēl dažas ANO dalībvalstis, piemēram, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Sīrija (tikai 2018.gada maijā). Vēl divas valstis – Vanuatu un Tuvalu arī bija atzinušas abu Gruzijas separātisko reģionu neatkarību, bet vēlāk šo lēmumu atsauca. Sanāk, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem ir liegta iespēja doties uz jebkuru citu pasaules valsti ar savu pašpasludināto republiku pasēm.





Konstantīns Benjumovs



Atbildes uz neērtiem...




Next Page: 10000

Site Map 2018_01_14
Site Map 2018_01_15
Site Map 2018_01_16
Site Map 2018_01_17
Site Map 2018_01_18
Site Map 2018_01_19
Site Map 2018_01_20
Site Map 2018_01_21
Site Map 2018_01_22
Site Map 2018_01_23
Site Map 2018_01_24
Site Map 2018_01_25
Site Map 2018_01_26
Site Map 2018_01_27
Site Map 2018_01_28
Site Map 2018_01_29
Site Map 2018_01_30
Site Map 2018_01_31
Site Map 2018_02_01
Site Map 2018_02_02
Site Map 2018_02_03
Site Map 2018_02_04
Site Map 2018_02_05
Site Map 2018_02_06
Site Map 2018_02_07
Site Map 2018_02_08
Site Map 2018_02_09
Site Map 2018_02_10
Site Map 2018_02_11
Site Map 2018_02_12
Site Map 2018_02_13
Site Map 2018_02_14
Site Map 2018_02_15
Site Map 2018_02_15
Site Map 2018_02_16
Site Map 2018_02_17
Site Map 2018_02_18
Site Map 2018_02_19
Site Map 2018_02_20
Site Map 2018_02_21
Site Map 2018_02_22
Site Map 2018_02_23
Site Map 2018_02_24
Site Map 2018_02_25
Site Map 2018_02_26
Site Map 2018_02_27
Site Map 2018_02_28
Site Map 2018_03_01
Site Map 2018_03_02
Site Map 2018_03_03
Site Map 2018_03_04
Site Map 2018_03_05
Site Map 2018_03_06
Site Map 2018_03_07
Site Map 2018_03_08
Site Map 2018_03_09
Site Map 2018_03_10
Site Map 2018_03_11
Site Map 2018_03_12
Site Map 2018_03_13
Site Map 2018_03_14
Site Map 2018_03_15
Site Map 2018_03_16
Site Map 2018_03_17
Site Map 2018_03_18
Site Map 2018_03_19
Site Map 2018_03_20
Site Map 2018_03_21
Site Map 2018_03_22
Site Map 2018_03_23
Site Map 2018_03_24
Site Map 2018_03_25
Site Map 2018_03_26
Site Map 2018_03_27
Site Map 2018_03_28
Site Map 2018_03_29
Site Map 2018_03_30
Site Map 2018_03_31
Site Map 2018_04_01
Site Map 2018_04_02
Site Map 2018_04_03
Site Map 2018_04_04
Site Map 2018_04_05
Site Map 2018_04_06
Site Map 2018_04_07
Site Map 2018_04_08
Site Map 2018_04_09
Site Map 2018_04_10
Site Map 2018_04_11
Site Map 2018_04_12
Site Map 2018_04_13
Site Map 2018_04_14
Site Map 2018_04_15
Site Map 2018_04_16
Site Map 2018_04_17
Site Map 2018_04_18
Site Map 2018_04_19
Site Map 2018_04_20
Site Map 2018_04_21
Site Map 2018_04_22
Site Map 2018_04_23
Site Map 2018_04_24
Site Map 2018_04_25
Site Map 2018_04_26
Site Map 2018_04_27
Site Map 2018_04_28
Site Map 2018_04_29
Site Map 2018_04_30
Site Map 2018_05_01
Site Map 2018_05_02
Site Map 2018_05_03
Site Map 2018_05_04
Site Map 2018_05_05
Site Map 2018_05_06
Site Map 2018_05_07
Site Map 2018_05_08
Site Map 2018_05_09
Site Map 2018_05_15
Site Map 2018_05_16
Site Map 2018_05_17
Site Map 2018_05_18
Site Map 2018_05_19
Site Map 2018_05_20
Site Map 2018_05_21
Site Map 2018_05_22
Site Map 2018_05_23
Site Map 2018_05_24
Site Map 2018_05_25
Site Map 2018_05_26
Site Map 2018_05_27
Site Map 2018_05_28
Site Map 2018_05_29
Site Map 2018_05_30
Site Map 2018_05_31
Site Map 2018_06_01
Site Map 2018_06_02
Site Map 2018_06_03
Site Map 2018_06_04
Site Map 2018_06_05
Site Map 2018_06_06
Site Map 2018_06_07
Site Map 2018_06_08
Site Map 2018_06_09
Site Map 2018_06_10
Site Map 2018_06_11
Site Map 2018_06_12
Site Map 2018_06_13
Site Map 2018_06_14
Site Map 2018_06_15
Site Map 2018_06_16
Site Map 2018_06_17
Site Map 2018_06_18
Site Map 2018_06_19
Site Map 2018_06_20
Site Map 2018_06_21
Site Map 2018_06_22
Site Map 2018_06_23
Site Map 2018_06_24
Site Map 2018_06_25
Site Map 2018_06_26
Site Map 2018_06_27
Site Map 2018_06_28
Site Map 2018_06_29
Site Map 2018_06_30
Site Map 2018_07_01
Site Map 2018_07_02
Site Map 2018_07_03
Site Map 2018_07_04
Site Map 2018_07_05
Site Map 2018_07_06
Site Map 2018_07_07
Site Map 2018_07_08
Site Map 2018_07_09
Site Map 2018_07_10
Site Map 2018_07_11
Site Map 2018_07_12
Site Map 2018_07_13
Site Map 2018_07_14
Site Map 2018_07_15
Site Map 2018_07_16
Site Map 2018_07_17
Site Map 2018_07_18
Site Map 2018_07_19
Site Map 2018_07_20
Site Map 2018_07_21
Site Map 2018_07_22
Site Map 2018_07_23
Site Map 2018_07_24
Site Map 2018_07_25
Site Map 2018_07_26
Site Map 2018_07_27
Site Map 2018_07_28
Site Map 2018_07_29
Site Map 2018_07_30
Site Map 2018_07_31
Site Map 2018_08_01
Site Map 2018_08_02
Site Map 2018_08_03
Site Map 2018_08_04
Site Map 2018_08_05
Site Map 2018_08_06
Site Map 2018_08_07
Site Map 2018_08_08
Site Map 2018_08_09