Next Page: 10000

          Royal New Zealand Air Force Orion plane joins search for missing Pacific island fisherman      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
The New Zealand Defence Force has joined the search for a Tuvalu man who failed to return home from a fishing trip on Monday evening. Air Commodore Andrew Clark, the air component commander, said a Royal New Zealand Air Force P-3K2...
          NZ Orion joins search for missing Tuvalu fisherman      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
A New Zealand Defence Force Orion has joined the search for a missing fisherman off the coast of Tuvalu.
          NZDF Joins Search for Missing Tuvalu Fisherman      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Press Release – New Zealand Defence Force The New Zealand Defence Force (NZDF) has joined the search for a Tuvalu man who failed to return home from a fishing trip on Monday evening.9 August 2018 The New Zealand Defence Force (NZDF) has joined the search for a Tuvalu man who failed to return home from […]
          Atbildes uz neērtiem jautājumim par konfliktu Dienvidosetijā      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Sesks Kasjaks 1 komentāri Skatīt bildi

Vai 2008.gadā bija īsts karš Gruzijā ar Kremļa dalību? Vai tiešām Gruzija cerēja uz ASV palīdzību?





Gandrīz desmit gadus atpakaļ, 2008.gada 8.augustā, Kremļa Bruņotie spēki uzsāka bruņotu konfliktu ar Gruziju Tbilisi neatzīto un nepaklausīgo Abhāzijas un Dienvidosetijas republiku pusē. Karadarbība ilga tikai dažas dienas. Pa šo laiku Kremļa spēki jau bija paspējuši uzsākt iebrukumu dziļāk Gruzijas teritorijā, nodarot milzīgus zaudējumus Gruzijai un tās Bruņotajiem spēkiem, bet pēc tam Kremlis spēja panāk sev izdevīgo pamieru, izvairoties no starptautiskās izolācijas. Šoreiz Kremlim neērtā ziņu aģentūra Meduza atbildēs Kremļa vietā uz kaunpilnajiem jautājumiem par Krievijas-Gruzijas karu, proti, par pirmo karu Eiropā 21.gadsimtā.



Tas bija „pilnvērtīgs” karš? Vai to labāk raksturot kā konfliktu? Kurš ar kuru karoja?



Krievijā 2008.gada augusta notikumus visbiežāk sauc par „bruņotu konfliktu Dienvidosetijā”. Savukārt Rietumos to ir pieņemts saukt par krievu-gruzīnu karu. Neskatoties uz to, ka kaujas darbības aktīvā fāze ilga tikai piecas dienas, tiek uzskatīts, ka tas bija tieši karš, turklāt pirmais Eiropas kontinentā 21.gadsimtā.



No vienas puses, kaujas darbībās piedalījās Gruzijas Bruņotie spēki, bet no otras – Kremļa Bruņotie spēki kopā ar miera uzturētājiem, kuri jau atradās pašpasludinātajās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikās. PSRS laikā šīs teritorijas bija Gruzijas sastāvā kā autonomi apgabali, bet pēc PSRS sabrukuma, tās centās atdalīties no jaunās Gruzijas valsts. Karu laikā par neatkarību (Dienvidosetijas – no 1991. līdz 1992.gadam, bet Abhāzijas no 1992. līdz 1993.gadam) Kremlis vienmēr atbalstīja separātistus. Beigu beigās abi konflikti tika iesaldēti un Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijā, kuru Gruzija joprojām uzskatīja par tās leģitīmu sastāvdaļu, tika ievesti starptautiskie miera uzturētāju spēki, kuru kontingenti tika veidoti no Dienvidosetijas, Abhāzijas, Krievijas un Gruzijas militārpersonām.



Ja jau konflikts bija iesaldēts 15 gadus, tad kāpēc pēkšņi sākās karš?



Konflikts starp Gruziju un Dienvidosetiju pārgāja citā līmenī 2004.gadā, kad Gruzijā pie varas nāca Mihails Saakašvili. Kļūstot par prezidentu, viņš nāca klajā ar priekšlikumu noregulēt konfliktu, iekļaujot Dienvidosetiju Gruzijas sastāvā, protams, ka Dienvidosetijas varas iestādes to noraidīja. Jau 2004.gada augustā notika pirmās bruņotās sadursmes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas, bet Gruzijas centieni pakļaut Dienvidosetiju un Abhāziju 2006. un 2007.gadā izraisīja tikai jaunas krīzes. Savukārt 2008.gadā neatzīto republiku režīmi vērsās pie Kremļa ar oficiālu prasību atzīt to neatkarību, atsaucoties uz to, ka vairums Rietumu valstu ir atzinuši Kosovas neatkarību.



Vienlaicīgi 2004.gadā sāka arī pasliktināties Kremļa-Gruzijas attiecības, jo pirmkārt, Saakašvili sapņoja par Gruzijas pievienošanos NATO. Turklāt Kremlis baidījās, ka Gruzija var pacensties atgūt kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju ar ārvalstu miera uzturētāju palīdzību. Prokremliskajos medijos tika pieminēti Gruzijas plāni sagrābt pašpasludinātās republikas 2006.gadā (šādu plānu eksistence joprojām nav pierādīta), bet 2007.gada sākumā Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštābs sagatavoja plānu Gruzijas agresijas gadījumam. 2008.gada aprīlī Kremlis nosūtīja papildspēkus uz Abhāziju, kā arī izprovocēja diplomātisko krīzi Gruzijā, paziņojot, ka ir nodibinātas tiešas attiecības ar pašpasludināto republiku valdībām. Turklāt jau kopš 2000.gadu sākuma daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja iegūt Krievijas pases. Saskaņā ar laikrakstu Kommersant, kurš atsaucas uz oficiāliem avotiem, šo iespēju bija izmantojuši 80% Abhāzijas un 90% Dienvidosetijas iedzīvotāju.



Kurš pirmais sāka?



Tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem par šo konfliktu. Oficiāli karadarbība sākās 2008.gada naktī uz 8.augustu ar to, ka gruzīnu karavīri uzsāka Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali apšaudi un šturmēšanu. Bet no otras puses, savstarpējās apšaudes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas jau notika vismaz kopš 2008.gada jūlija beigām, turklāt no artilērijas pozīcijām, kas atradās Dienvidosetijā, tika apšaudīti ciemati Gruzijā. Gruzijas puse šīs apšaudes uzskatīja par pamiera beigām, kas bija panākts 1992.gadā. Arī no gruzīnu ierakumu puses tika veiktas apšaudes, tāpēc abas no konfliktā iesaistītajām pusēm apgalvoja, ka pamieru pārtrauca tieši pretinieks.



Savukārt Kremlis konfliktā iesaistījās 2008.gada 8.augustā, izsludinot „operāciju miera uzspiešanai” Gruzijā. Turklāt, kā to norāda vairāki liecinieki, Kremļa karaspēks iegāja Dienvidosetijā jau 2008.gada 7.augutsā, faktiski viņi bija šķērsojuši robežu vēl pirms Chinvali apšaudīšanas.



Kāpēc Kremļa karaspēks uzbruka Gruzijai?



Formālais miera uzspiešanas operācijas mērķis bija nodrošināt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošību. Par iemeslu operācijas uzsākšanai kļuva tas, ka gruzīnu karaspēka darbību rezultātā bija cietuši Kremļa miera uzturētāji un Krievijas pilsoņi (Kremļa ārlietu ministrs Sergej Lavrovs vēlāk norādīja, ka Gruzija reģionā izprovocēja humanitāro krīzi, piespiežot tūkstošiem Krievijas pilsoņu pamest savas mājas). 2008.gada 8.un 9.augustā Kremļa karaspēks jau devās uz priekšu pa Dienvidosetijas teritoriju zem artilērijas un aviācijas piesega, veicot triecienus pa mērķiem Gruzijas teritorijā. 2008.gada 9.augustā Melnajā jūrā no Sevastopoles izgāja Kremļa Melnās jūras flotes karakuģi.



Jau 2008.gada 11.augustā vienlaicīgi no Abhāzijas un Dienvidosetijas puses sākās Kremļa karaspēka iebrukums dziļāk Gruzijas teritorijā. Kremļa karaspēks ieņēma vairākas gruzīnu apdzīvotās vietas, to skaitā Poti ostu, kas atrodas uz dienvidiem no Abhāzijas, kā arī Gori pilsētu, kas atrodas 80 km no Tbilisi. Nākamajā dienā Kremļa galva Dmitrijs Medvedevs paziņoja par kaujas operācijas beigām, norādot, ka pretinieka spēki ir dezorganizēti, savukārt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošība ir atjaunota, bet agresors ir „sodīts, liekot tam ciest lielus zaudējumus”. Tai pašā laikā Kremļa karaspēka kustība dziļāk Gruzijas teritorijā, kā arī apšaudes un aviācijas uzlidojumi turpinājās līdz pat 2008.gada 12.augusta dienas beigām.



Kāpēc nemēģināja ieņemt Tbilisi?



Tādā gadījumā Kremlim nebūtu iespējams izvairīties no starptautiskā nosodījuma. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma starptautiskā sabiedrība sāka mēģināt kaut ko darīt, lai samierinātu konfliktējošās puses. Tāpēc Maskavā ieradās Nikola Sarkozi (uz to brīdi viņš bija Eiropas Padomes priekšsēdētājs), lai Kremli iepazīstinātu ar pamiera plānu, kurā tika paredzēta uguns pārtraukšana, Kremļa un gruzīnu karaspēka vienību atvilkšana, kā arī starptautisko drošības garantiju garantēšana Abhāzijai un Dienvidosetijai. Medvedevs atbalstīja plānu, bet parakstīja to tikai 2008.gada 16.augustā, pēc tam, kad to bija parakstījuši neatzīto republiku un Gruzijas līderi.



Ir arī cita versija. Saskaņā ar to Kremlis piekrita pamiera nosacījumiem, tikai pateicoties ASV izdarītajam spiedienam. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija aizkomandējis uz Tbilisi valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, bet Pentagons sāka sniegt humanitāro palīdzību Gruzijai, nosūtot uz turieni lidmašīnas un karakuģus.



Vai Kremlis uzvarēja?



Kremļa Bruņotie spēki, kas skaitliski daudzkārt pārspēja pretinieka spēkus, bez lielām grūtībām izsita gruzīnu karaspēku no Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas, kā arī no vairākām apdzīvotām vietām pašā Gruzijā. Turklāt Kremlis sasniedza vairākus mērķus. Kremlis bez lieliem zaudējumiem starptautiskajā arēnā ar īslaicīgas militāras operācijas palīdzību nepieļāva Gruzijas kontroles nostiprināšanos pār neatzītajām republikām, kā arī uz nenoteiktu laiku lika Gruzijai aizmirst par iestāšanos NATO.



Savukārt diplomātiskās sekas, proti, attiecību ar NATO un ES iesaldēšanu, Kremlis izjuta tikai līdz 2009.gada rudenim (Kremļa Bruņoto spēku aktivitātes Rietumos tika novērtētas kā „nesamērīgas&rdquo:winks:.



Vai tā ir taisnība, ka šis karš pierādīja Kremļa armijas slikto tehnisko stāvokli?



Konflikta laikā kļuva redzams, ka Kremļa Bruņoto spēku sakaru sistēmas ir ļoti sliktā stāvoklī. Viena no „kaujas” epizodēm kļuva īpaši populāra, kā patsKomsomoļskaja pravda īpašais korespondents Aleksandrs Kocs pastāstīja, ka 58.Armijas pavēlnieks ģenerālis Anatolijs Hruļevs kaut kādā brīdī viņam esot paprasījis redakcijas satelīttelefonu, lai varētu nodibināt sakarus ar karaspēku. Turklāt izrādījās, ka amerikāņu GPS nedarbojās kaujas darbības zonā, tāpēc militāristi palika bez navigācijas, jo tēvzemes GLONASS sistēmas darbība globālā mērogā tika plānota tikai uz 2010.gadu. Tā kā Kremļa spēkiem bija zināmas problēmas ar sakaru nodrošināšanu, bieži vien sanāca, ka savējie šāva pa savējiem. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem trīs no sešām konflikta laikā zaudētajām lidmašīnām notrieca paša Kremļa vai Dienvidosetijas karavīri.



2008.gada oktobrī Kremļa aizsardzības ministra vietnieks apbruņojuma jautājumos Vladimirs Popovkins paziņoja, ka augusta notikumi piespieda pavēlniecību „nedaudz pievērst uzmanību Bruņoto spēku stāvoklim”, uzsverot, ka PSRS laika apbruņojuma un tehnikas rezerves ir pilnībā izsmeltas. 2008.gada 14.oktobrī Kremlis ziņoja par Bruņoto spēku plaša mēroga reformu.



Liekas, Rietumi sākumā nosodīja Kremli, bet pēc tam it kā noskaidrojās, ka Kremlis nav vainīgs, tas tā ir?



Un patiesi, sākumā starptautiskās sabiedrības paustais viedoklis atbalstīja Gruzijas puses nostāju. Mihailam Saakašvili bija prorietumnieciska politiķa reputācija un viņš bija samērā populārs ASV un Eiropā. Tiek uzskatīts, ka Kremlis to saprotot, paralēli militārajai operācijai izvērsa kampaņu medijos, turklāt Kremļa karavīriem līdzi devās arī žurnālisti, bet Kremļa Bruņoto spēku pārstāvji vienmēr bija gatavi sniegt intervijas un komentārus presei. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, lai izvērstu informatīvo kampaņu konflikta laikā, Kremlis ieguldīja samērā daudz līdzekļu. Neskatoties uz to, mediju kampaņa izgāzās, jo pasaules mediji pārsvarā rakstīja par Kremli kā agresoru, kurš uzsāka karu.



2008.gada decembrī ES izveidoja neatkarīgu komisiju, lai noskaidrotu un izmeklētu apstākļus, kas noveda pie šī konflikta. 2009.gada septembrī komisija nopublicēja galējo atskaiti, kurā tiek apgalvots, ka Gruzija ir atbildīga par karadarbības uzsākšanu, bet tiek atzīmēts, ka Kremlis vairākus mēnešus pirms konflikta bija vairākkārt provocējis Gruziju uz to.



Vai taisnība, ka Saakašvili cerēja uz ASV palīdzību?



Versija par to, ka pirms kara sākuma Mihailam Saakašvili bija ASV atbalsts, tika apspriesta medijos uzreiz pēc kara beigām. 2008.gada augusta beigās Kremļa premjerministrs Putins paziņoja, ka karš Dienvidosetijā bija vajadzīgs amerikāņu republikāņiem, kuri cerēja ar tās palīdzību uzlabot prezidenta kandidāta Džona Makeina reitingu. Par to, ka konfliktu bija ieplānojuši amerikāņi, ziņoja arī citas Kremļa amatpersonas un izmeklētāji (kā arī Venecuēlas prezidents Hugo Čaves un Kubas līderis Fidels Kastro).



Savukārt lielākie amerikāņu mediji (to skaitā Newsweek un New York Times), atsaucoties uz neskaitāmiem avotiem, ziņoja, ka nevarēja būt nekāda runa par amerikāņu valdības atbalstu militārai operācijai Gruzijā. Tieši otrādi ASV ierēdņi brīdināja Saakašvili neiesaistīties konfliktā. Turklāt, nav izslēgts, ka Saakašvili tik tiešām cerēja, ka ASV palīdzēs viņam kara gadījumā. New York Times raksta autors pieļauj, ka Gruzijas prezidents varēja nepareizi izvērtēt amerikāņu politiķu paziņojumus, kas bieži vien viņu maldināja par Gruzijas un ASV savstarpējo sabiedroto attiecību stiprumu.



Karš ar Gruziju – tas ir tas mazais uzvaru nesošais karš? Tas palīdzēja Kremļa režīmam pacelt reitingu?



Tas ir vēl viens grūts jautājums. Laika posmā no 2008.gada augusta līdz septembrim Kremļa premjerministra Putina reitings sasniedza rekordaugstos 88%. Turklāt interesanti ir tas, ka kara operācija atradās tā laika prezidenta un Bruņoto spēku virspavēlnieka, proti, Medvedeva kompetencē, bet viņa reitings, kaut arī pieauga, bet pieauga tikai līdz 44%.



Vairākus gadus vēlāk, 2008.gada augusta notikumi tika izmantoti, lai „uzbruktu” Medvedevam, kad viņš bija jau vairs tikai premjerministrs. 2012.gadā Krievijā pirmizrādi piedzīvoja filma „2008.gada 8.augusts. Zaudētā diena”. Filmā augsta ranga militārpersonas kritizē Medvedevu par vilcināšanos pieņemt pareizos lēmumus, bet slavē Putinu. Bijušais Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevskis filmā apgalvo, ka augstākā vadība ar Medvedevu priekšgalā neko nedarīja, kamēr tie nesaņēma spērienu pa vienu vietu no Vladimira Vladimiroviča.



Putins 2012.gadā atzina, ka 2008.gada 7.un 8.augustā viņš bija zvanījis divas reizes Medvedevam no Pekinas, kur viņš atradās, jo tur notika Olimpiskās spēles, lai apspriestu situāciju ap Dienvidosetiju. Mediji šo paziņojumu interpretēja kā apstiprinājumu tam, ka lēmumu par kara uzsākšanu varēja pieņemt tieši Putins un nevis Medvedevs.



Vai Abhāzija un Dienvidosetija kara rezultātā ir ieguvusi ko vairāk?



2008.gada notikumi ir atstājuši nopietnu iespaidu uz abu pašpasludināto republiku dzīvi. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atradās konflikta zonā, bija spiesti pamest savas mājas, un daudzi joprojām nespēj atgriezties. Abas separātiskās republikas joprojām uzskatāmas par nelabvēlīgu reģionu. Abu reģionu ekonomikas ir pilnībā orientētas uz Kremli, jo visi sakari pēc kara ar Gruziju tika sarauti. Abu republiku budžeti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no Kremļa federālā budžeta dotācijām (saskaņā ar žurnālu Profiļ uz 2017.gada martu Dienvidosetijas budžets par 88,7% sastāvēja no Kremļa piešķirtā finansējuma, bet Abhāzijas – par 67,4%).



Gandrīz uzreiz pēc konflikta, 2008.gada 26.augustā, Kremlis oficiāli atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, par to paziņoja pats Medvedevs, pēc tam, kad bija saņēmis attiecīgu lūgumu no abām Kremļa parlamenta palātām. Kopš tā laika republiku neatkarību ir atzinušas vēl dažas ANO dalībvalstis, piemēram, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Sīrija (tikai 2018.gada maijā). Vēl divas valstis – Vanuatu un Tuvalu arī bija atzinušas abu Gruzijas separātisko reģionu neatkarību, bet vēlāk šo lēmumu atsauca. Sanāk, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem ir liegta iespēja doties uz jebkuru citu pasaules valsti ar savu pašpasludināto republiku pasēm.





Konstantīns Benjumovs



Atbildes uz neērtiem...


          NZDF Joins Search for Missing Tuvalu Fisherman      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
The New Zealand Defence Force (NZDF) has joined the search for a Tuvalu man who failed to return home from a fishing trip on Monday evening.
          National Project Manager TCAP - Tuvalu      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Application Deadline: 16 August 2018

          Project Analyst - TCAP - Tuvalu      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Application Deadline: 16 August 2018

          Atbildes uz neērtiem jautājumiem par konfliktu Dienvidosetijā      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Sesks Kasjaks 3 komentāri Skatīt bildi

Vai 2008.gadā bija īsts karš Gruzijā ar Kremļa dalību? Vai tiešām Gruzija cerēja uz ASV palīdzību?





Gandrīz desmit gadus atpakaļ, 2008.gada 8.augustā, Kremļa Bruņotie spēki uzsāka bruņotu konfliktu ar Gruziju Tbilisi neatzīto un nepaklausīgo Abhāzijas un Dienvidosetijas republiku pusē. Karadarbība ilga tikai dažas dienas. Pa šo laiku Kremļa spēki jau bija paspējuši uzsākt iebrukumu dziļāk Gruzijas teritorijā, nodarot milzīgus zaudējumus Gruzijai un tās Bruņotajiem spēkiem, bet pēc tam Kremlis spēja panāk sev izdevīgo pamieru, izvairoties no starptautiskās izolācijas. Šoreiz Kremlim neērtā ziņu aģentūra Meduza atbildēs Kremļa vietā uz kaunpilnajiem jautājumiem par Krievijas-Gruzijas karu, proti, par pirmo karu Eiropā 21.gadsimtā.



Tas bija „pilnvērtīgs” karš? Vai to labāk raksturot kā konfliktu? Kurš ar kuru karoja?



Krievijā 2008.gada augusta notikumus visbiežāk sauc par „bruņotu konfliktu Dienvidosetijā”. Savukārt Rietumos to ir pieņemts saukt par krievu-gruzīnu karu. Neskatoties uz to, ka kaujas darbības aktīvā fāze ilga tikai piecas dienas, tiek uzskatīts, ka tas bija tieši karš, turklāt pirmais Eiropas kontinentā 21.gadsimtā.



No vienas puses, kaujas darbībās piedalījās Gruzijas Bruņotie spēki, bet no otras – Kremļa Bruņotie spēki kopā ar miera uzturētājiem, kuri jau atradās pašpasludinātajās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikās. PSRS laikā šīs teritorijas bija Gruzijas sastāvā kā autonomi apgabali, bet pēc PSRS sabrukuma, tās centās atdalīties no jaunās Gruzijas valsts. Karu laikā par neatkarību (Dienvidosetijas – no 1991. līdz 1992.gadam, bet Abhāzijas no 1992. līdz 1993.gadam) Kremlis vienmēr atbalstīja separātistus. Beigu beigās abi konflikti tika iesaldēti un Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijā, kuru Gruzija joprojām uzskatīja par tās leģitīmu sastāvdaļu, tika ievesti starptautiskie miera uzturētāju spēki, kuru kontingenti tika veidoti no Dienvidosetijas, Abhāzijas, Krievijas un Gruzijas militārpersonām.



Ja jau konflikts bija iesaldēts 15 gadus, tad kāpēc pēkšņi sākās karš?



Konflikts starp Gruziju un Dienvidosetiju pārgāja citā līmenī 2004.gadā, kad Gruzijā pie varas nāca Mihails Saakašvili. Kļūstot par prezidentu, viņš nāca klajā ar priekšlikumu noregulēt konfliktu, iekļaujot Dienvidosetiju Gruzijas sastāvā, protams, ka Dienvidosetijas varas iestādes to noraidīja. Jau 2004.gada augustā notika pirmās bruņotās sadursmes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas, bet Gruzijas centieni pakļaut Dienvidosetiju un Abhāziju 2006. un 2007.gadā izraisīja tikai jaunas krīzes. Savukārt 2008.gadā neatzīto republiku režīmi vērsās pie Kremļa ar oficiālu prasību atzīt to neatkarību, atsaucoties uz to, ka vairums Rietumu valstu ir atzinuši Kosovas neatkarību.



Vienlaicīgi 2004.gadā sāka arī pasliktināties Kremļa-Gruzijas attiecības, jo pirmkārt, Saakašvili sapņoja par Gruzijas pievienošanos NATO. Turklāt Kremlis baidījās, ka Gruzija var pacensties atgūt kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju ar ārvalstu miera uzturētāju palīdzību. Prokremliskajos medijos tika pieminēti Gruzijas plāni sagrābt pašpasludinātās republikas 2006.gadā (šādu plānu eksistence joprojām nav pierādīta), bet 2007.gada sākumā Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštābs sagatavoja plānu Gruzijas agresijas gadījumam. 2008.gada aprīlī Kremlis nosūtīja papildspēkus uz Abhāziju, kā arī izprovocēja diplomātisko krīzi Gruzijā, paziņojot, ka ir nodibinātas tiešas attiecības ar pašpasludināto republiku valdībām. Turklāt jau kopš 2000.gadu sākuma daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja iegūt Krievijas pases. Saskaņā ar laikrakstu Kommersant, kurš atsaucas uz oficiāliem avotiem, šo iespēju bija izmantojuši 80% Abhāzijas un 90% Dienvidosetijas iedzīvotāju.



Kurš pirmais sāka?



Tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem par šo konfliktu. Oficiāli karadarbība sākās 2008.gada naktī uz 8.augustu ar to, ka gruzīnu karavīri uzsāka Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali apšaudi un šturmēšanu. Bet no otras puses, savstarpējās apšaudes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas jau notika vismaz kopš 2008.gada jūlija beigām, turklāt no artilērijas pozīcijām, kas atradās Dienvidosetijā, tika apšaudīti ciemati Gruzijā. Gruzijas puse šīs apšaudes uzskatīja par pamiera beigām, kas bija panākts 1992.gadā. Arī no gruzīnu ierakumu puses tika veiktas apšaudes, tāpēc abas no konfliktā iesaistītajām pusēm apgalvoja, ka pamieru pārtrauca tieši pretinieks.



Savukārt Kremlis konfliktā iesaistījās 2008.gada 8.augustā, izsludinot „operāciju miera uzspiešanai” Gruzijā. Turklāt, kā to norāda vairāki liecinieki, Kremļa karaspēks iegāja Dienvidosetijā jau 2008.gada 7.augutsā, faktiski viņi bija šķērsojuši robežu vēl pirms Chinvali apšaudīšanas.



Kāpēc Kremļa karaspēks uzbruka Gruzijai?



Formālais miera uzspiešanas operācijas mērķis bija nodrošināt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošību. Par iemeslu operācijas uzsākšanai kļuva tas, ka gruzīnu karaspēka darbību rezultātā bija cietuši Kremļa miera uzturētāji un Krievijas pilsoņi (Kremļa ārlietu ministrs Sergej Lavrovs vēlāk norādīja, ka Gruzija reģionā izprovocēja humanitāro krīzi, piespiežot tūkstošiem Krievijas pilsoņu pamest savas mājas). 2008.gada 8.un 9.augustā Kremļa karaspēks jau devās uz priekšu pa Dienvidosetijas teritoriju zem artilērijas un aviācijas piesega, veicot triecienus pa mērķiem Gruzijas teritorijā. 2008.gada 9.augustā Melnajā jūrā no Sevastopoles izgāja Kremļa Melnās jūras flotes karakuģi.



Jau 2008.gada 11.augustā vienlaicīgi no Abhāzijas un Dienvidosetijas puses sākās Kremļa karaspēka iebrukums dziļāk Gruzijas teritorijā. Kremļa karaspēks ieņēma vairākas gruzīnu apdzīvotās vietas, to skaitā Poti ostu, kas atrodas uz dienvidiem no Abhāzijas, kā arī Gori pilsētu, kas atrodas 80 km no Tbilisi. Nākamajā dienā Kremļa galva Dmitrijs Medvedevs paziņoja par kaujas operācijas beigām, norādot, ka pretinieka spēki ir dezorganizēti, savukārt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošība ir atjaunota, bet agresors ir „sodīts, liekot tam ciest lielus zaudējumus”. Tai pašā laikā Kremļa karaspēka kustība dziļāk Gruzijas teritorijā, kā arī apšaudes un aviācijas uzlidojumi turpinājās līdz pat 2008.gada 12.augusta dienas beigām.



Kāpēc nemēģināja ieņemt Tbilisi?



Tādā gadījumā Kremlim nebūtu iespējams izvairīties no starptautiskā nosodījuma. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma starptautiskā sabiedrība sāka mēģināt kaut ko darīt, lai samierinātu konfliktējošās puses. Tāpēc Maskavā ieradās Nikola Sarkozi (uz to brīdi viņš bija Eiropas Padomes priekšsēdētājs), lai Kremli iepazīstinātu ar pamiera plānu, kurā tika paredzēta uguns pārtraukšana, Kremļa un gruzīnu karaspēka vienību atvilkšana, kā arī starptautisko drošības garantiju garantēšana Abhāzijai un Dienvidosetijai. Medvedevs atbalstīja plānu, bet parakstīja to tikai 2008.gada 16.augustā, pēc tam, kad to bija parakstījuši neatzīto republiku un Gruzijas līderi.



Ir arī cita versija. Saskaņā ar to Kremlis piekrita pamiera nosacījumiem, tikai pateicoties ASV izdarītajam spiedienam. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija aizkomandējis uz Tbilisi valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, bet Pentagons sāka sniegt humanitāro palīdzību Gruzijai, nosūtot uz turieni lidmašīnas un karakuģus.



Vai Kremlis uzvarēja?



Kremļa Bruņotie spēki, kas skaitliski daudzkārt pārspēja pretinieka spēkus, bez lielām grūtībām izsita gruzīnu karaspēku no Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas, kā arī no vairākām apdzīvotām vietām pašā Gruzijā. Turklāt Kremlis sasniedza vairākus mērķus. Kremlis bez lieliem zaudējumiem starptautiskajā arēnā ar īslaicīgas militāras operācijas palīdzību nepieļāva Gruzijas kontroles nostiprināšanos pār neatzītajām republikām, kā arī uz nenoteiktu laiku lika Gruzijai aizmirst par iestāšanos NATO.



Savukārt diplomātiskās sekas, proti, attiecību ar NATO un ES iesaldēšanu, Kremlis izjuta tikai līdz 2009.gada rudenim (Kremļa Bruņoto spēku aktivitātes Rietumos tika novērtētas kā „nesamērīgas&rdquo:winks:.



Vai tā ir taisnība, ka šis karš pierādīja Kremļa armijas slikto tehnisko stāvokli?



Konflikta laikā kļuva redzams, ka Kremļa Bruņoto spēku sakaru sistēmas ir ļoti sliktā stāvoklī. Viena no „kaujas” epizodēm kļuva īpaši populāra, kā patsKomsomoļskaja pravda īpašais korespondents Aleksandrs Kocs pastāstīja, ka 58.Armijas pavēlnieks ģenerālis Anatolijs Hruļevs kaut kādā brīdī viņam esot paprasījis redakcijas satelīttelefonu, lai varētu nodibināt sakarus ar karaspēku. Turklāt izrādījās, ka amerikāņu GPS nedarbojās kaujas darbības zonā, tāpēc militāristi palika bez navigācijas, jo tēvzemes GLONASS sistēmas darbība globālā mērogā tika plānota tikai uz 2010.gadu. Tā kā Kremļa spēkiem bija zināmas problēmas ar sakaru nodrošināšanu, bieži vien sanāca, ka savējie šāva pa savējiem. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem trīs no sešām konflikta laikā zaudētajām lidmašīnām notrieca paša Kremļa vai Dienvidosetijas karavīri.



2008.gada oktobrī Kremļa aizsardzības ministra vietnieks apbruņojuma jautājumos Vladimirs Popovkins paziņoja, ka augusta notikumi piespieda pavēlniecību „nedaudz pievērst uzmanību Bruņoto spēku stāvoklim”, uzsverot, ka PSRS laika apbruņojuma un tehnikas rezerves ir pilnībā izsmeltas. 2008.gada 14.oktobrī Kremlis ziņoja par Bruņoto spēku plaša mēroga reformu.



Liekas, Rietumi sākumā nosodīja Kremli, bet pēc tam it kā noskaidrojās, ka Kremlis nav vainīgs, tas tā ir?



Un patiesi, sākumā starptautiskās sabiedrības paustais viedoklis atbalstīja Gruzijas puses nostāju. Mihailam Saakašvili bija prorietumnieciska politiķa reputācija un viņš bija samērā populārs ASV un Eiropā. Tiek uzskatīts, ka Kremlis to saprotot, paralēli militārajai operācijai izvērsa kampaņu medijos, turklāt Kremļa karavīriem līdzi devās arī žurnālisti, bet Kremļa Bruņoto spēku pārstāvji vienmēr bija gatavi sniegt intervijas un komentārus presei. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, lai izvērstu informatīvo kampaņu konflikta laikā, Kremlis ieguldīja samērā daudz līdzekļu. Neskatoties uz to, mediju kampaņa izgāzās, jo pasaules mediji pārsvarā rakstīja par Kremli kā agresoru, kurš uzsāka karu.



2008.gada decembrī ES izveidoja neatkarīgu komisiju, lai noskaidrotu un izmeklētu apstākļus, kas noveda pie šī konflikta. 2009.gada septembrī komisija nopublicēja galējo atskaiti, kurā tiek apgalvots, ka Gruzija ir atbildīga par karadarbības uzsākšanu, bet tiek atzīmēts, ka Kremlis vairākus mēnešus pirms konflikta bija vairākkārt provocējis Gruziju uz to.



Vai taisnība, ka Saakašvili cerēja uz ASV palīdzību?



Versija par to, ka pirms kara sākuma Mihailam Saakašvili bija ASV atbalsts, tika apspriesta medijos uzreiz pēc kara beigām. 2008.gada augusta beigās Kremļa premjerministrs Putins paziņoja, ka karš Dienvidosetijā bija vajadzīgs amerikāņu republikāņiem, kuri cerēja ar tās palīdzību uzlabot prezidenta kandidāta Džona Makeina reitingu. Par to, ka konfliktu bija ieplānojuši amerikāņi, ziņoja arī citas Kremļa amatpersonas un izmeklētāji (kā arī Venecuēlas prezidents Hugo Čaves un Kubas līderis Fidels Kastro).



Savukārt lielākie amerikāņu mediji (to skaitā Newsweek un New York Times), atsaucoties uz neskaitāmiem avotiem, ziņoja, ka nevarēja būt nekāda runa par amerikāņu valdības atbalstu militārai operācijai Gruzijā. Tieši otrādi ASV ierēdņi brīdināja Saakašvili neiesaistīties konfliktā. Turklāt, nav izslēgts, ka Saakašvili tik tiešām cerēja, ka ASV palīdzēs viņam kara gadījumā. New York Times raksta autors pieļauj, ka Gruzijas prezidents varēja nepareizi izvērtēt amerikāņu politiķu paziņojumus, kas bieži vien viņu maldināja par Gruzijas un ASV savstarpējo sabiedroto attiecību stiprumu.



Karš ar Gruziju – tas ir tas mazais uzvaru nesošais karš? Tas palīdzēja Kremļa režīmam pacelt reitingu?



Tas ir vēl viens grūts jautājums. Laika posmā no 2008.gada augusta līdz septembrim Kremļa premjerministra Putina reitings sasniedza rekordaugstos 88%. Turklāt interesanti ir tas, ka kara operācija atradās tā laika prezidenta un Bruņoto spēku virspavēlnieka, proti, Medvedeva kompetencē, bet viņa reitings, kaut arī pieauga, bet pieauga tikai līdz 44%.



Vairākus gadus vēlāk, 2008.gada augusta notikumi tika izmantoti, lai „uzbruktu” Medvedevam, kad viņš bija jau vairs tikai premjerministrs. 2012.gadā Krievijā pirmizrādi piedzīvoja filma „2008.gada 8.augusts. Zaudētā diena”. Filmā augsta ranga militārpersonas kritizē Medvedevu par vilcināšanos pieņemt pareizos lēmumus, bet slavē Putinu. Bijušais Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevskis filmā apgalvo, ka augstākā vadība ar Medvedevu priekšgalā neko nedarīja, kamēr tie nesaņēma spērienu pa vienu vietu no Vladimira Vladimiroviča.



Putins 2012.gadā atzina, ka 2008.gada 7.un 8.augustā viņš bija zvanījis divas reizes Medvedevam no Pekinas, kur viņš atradās, jo tur notika Olimpiskās spēles, lai apspriestu situāciju ap Dienvidosetiju. Mediji šo paziņojumu interpretēja kā apstiprinājumu tam, ka lēmumu par kara uzsākšanu varēja pieņemt tieši Putins un nevis Medvedevs.



Vai Abhāzija un Dienvidosetija kara rezultātā ir ieguvusi ko vairāk?



2008.gada notikumi ir atstājuši nopietnu iespaidu uz abu pašpasludināto republiku dzīvi. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atradās konflikta zonā, bija spiesti pamest savas mājas, un daudzi joprojām nespēj atgriezties. Abas separātiskās republikas joprojām uzskatāmas par nelabvēlīgu reģionu. Abu reģionu ekonomikas ir pilnībā orientētas uz Kremli, jo visi sakari pēc kara ar Gruziju tika sarauti. Abu republiku budžeti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no Kremļa federālā budžeta dotācijām (saskaņā ar žurnālu Profiļ uz 2017.gada martu Dienvidosetijas budžets par 88,7% sastāvēja no Kremļa piešķirtā finansējuma, bet Abhāzijas – par 67,4%).



Gandrīz uzreiz pēc konflikta, 2008.gada 26.augustā, Kremlis oficiāli atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, par to paziņoja pats Medvedevs, pēc tam, kad bija saņēmis attiecīgu lūgumu no abām Kremļa parlamenta palātām. Kopš tā laika republiku neatkarību ir atzinušas vēl dažas ANO dalībvalstis, piemēram, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Sīrija (tikai 2018.gada maijā). Vēl divas valstis – Vanuatu un Tuvalu arī bija atzinušas abu Gruzijas separātisko reģionu neatkarību, bet vēlāk šo lēmumu atsauca. Sanāk, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem ir liegta iespēja doties uz jebkuru citu pasaules valsti ar savu pašpasludināto republiku pasēm.





Konstantīns Benjumovs



Atbildes uz neērtiem...




Next Page: 10000

Site Map 2018_01_14
Site Map 2018_01_15
Site Map 2018_01_16
Site Map 2018_01_17
Site Map 2018_01_18
Site Map 2018_01_19
Site Map 2018_01_20
Site Map 2018_01_21
Site Map 2018_01_22
Site Map 2018_01_23
Site Map 2018_01_24
Site Map 2018_01_25
Site Map 2018_01_26
Site Map 2018_01_27
Site Map 2018_01_28
Site Map 2018_01_29
Site Map 2018_01_30
Site Map 2018_01_31
Site Map 2018_02_01
Site Map 2018_02_02
Site Map 2018_02_03
Site Map 2018_02_04
Site Map 2018_02_05
Site Map 2018_02_06
Site Map 2018_02_07
Site Map 2018_02_08
Site Map 2018_02_09
Site Map 2018_02_10
Site Map 2018_02_11
Site Map 2018_02_12
Site Map 2018_02_13
Site Map 2018_02_14
Site Map 2018_02_15
Site Map 2018_02_15
Site Map 2018_02_16
Site Map 2018_02_17
Site Map 2018_02_18
Site Map 2018_02_19
Site Map 2018_02_20
Site Map 2018_02_21
Site Map 2018_02_22
Site Map 2018_02_23
Site Map 2018_02_24
Site Map 2018_02_25
Site Map 2018_02_26
Site Map 2018_02_27
Site Map 2018_02_28
Site Map 2018_03_01
Site Map 2018_03_02
Site Map 2018_03_03
Site Map 2018_03_04
Site Map 2018_03_05
Site Map 2018_03_06
Site Map 2018_03_07
Site Map 2018_03_08
Site Map 2018_03_09
Site Map 2018_03_10
Site Map 2018_03_11
Site Map 2018_03_12
Site Map 2018_03_13
Site Map 2018_03_14
Site Map 2018_03_15
Site Map 2018_03_16
Site Map 2018_03_17
Site Map 2018_03_18
Site Map 2018_03_19
Site Map 2018_03_20
Site Map 2018_03_21
Site Map 2018_03_22
Site Map 2018_03_23
Site Map 2018_03_24
Site Map 2018_03_25
Site Map 2018_03_26
Site Map 2018_03_27
Site Map 2018_03_28
Site Map 2018_03_29
Site Map 2018_03_30
Site Map 2018_03_31
Site Map 2018_04_01
Site Map 2018_04_02
Site Map 2018_04_03
Site Map 2018_04_04
Site Map 2018_04_05
Site Map 2018_04_06
Site Map 2018_04_07
Site Map 2018_04_08
Site Map 2018_04_09
Site Map 2018_04_10
Site Map 2018_04_11
Site Map 2018_04_12
Site Map 2018_04_13
Site Map 2018_04_14
Site Map 2018_04_15
Site Map 2018_04_16
Site Map 2018_04_17
Site Map 2018_04_18
Site Map 2018_04_19
Site Map 2018_04_20
Site Map 2018_04_21
Site Map 2018_04_22
Site Map 2018_04_23
Site Map 2018_04_24
Site Map 2018_04_25
Site Map 2018_04_26
Site Map 2018_04_27
Site Map 2018_04_28
Site Map 2018_04_29
Site Map 2018_04_30
Site Map 2018_05_01
Site Map 2018_05_02
Site Map 2018_05_03
Site Map 2018_05_04
Site Map 2018_05_05
Site Map 2018_05_06
Site Map 2018_05_07
Site Map 2018_05_08
Site Map 2018_05_09
Site Map 2018_05_15
Site Map 2018_05_16
Site Map 2018_05_17
Site Map 2018_05_18
Site Map 2018_05_19
Site Map 2018_05_20
Site Map 2018_05_21
Site Map 2018_05_22
Site Map 2018_05_23
Site Map 2018_05_24
Site Map 2018_05_25
Site Map 2018_05_26
Site Map 2018_05_27
Site Map 2018_05_28
Site Map 2018_05_29
Site Map 2018_05_30
Site Map 2018_05_31
Site Map 2018_06_01
Site Map 2018_06_02
Site Map 2018_06_03
Site Map 2018_06_04
Site Map 2018_06_05
Site Map 2018_06_06
Site Map 2018_06_07
Site Map 2018_06_08
Site Map 2018_06_09
Site Map 2018_06_10
Site Map 2018_06_11
Site Map 2018_06_12
Site Map 2018_06_13
Site Map 2018_06_14
Site Map 2018_06_15
Site Map 2018_06_16
Site Map 2018_06_17
Site Map 2018_06_18
Site Map 2018_06_19
Site Map 2018_06_20
Site Map 2018_06_21
Site Map 2018_06_22
Site Map 2018_06_23
Site Map 2018_06_24
Site Map 2018_06_25
Site Map 2018_06_26
Site Map 2018_06_27
Site Map 2018_06_28
Site Map 2018_06_29
Site Map 2018_06_30
Site Map 2018_07_01
Site Map 2018_07_02
Site Map 2018_07_03
Site Map 2018_07_04
Site Map 2018_07_05
Site Map 2018_07_06
Site Map 2018_07_07
Site Map 2018_07_08
Site Map 2018_07_09
Site Map 2018_07_10
Site Map 2018_07_11
Site Map 2018_07_12
Site Map 2018_07_13
Site Map 2018_07_14
Site Map 2018_07_15
Site Map 2018_07_16
Site Map 2018_07_17
Site Map 2018_07_18
Site Map 2018_07_19
Site Map 2018_07_20
Site Map 2018_07_21
Site Map 2018_07_22
Site Map 2018_07_23
Site Map 2018_07_24
Site Map 2018_07_25
Site Map 2018_07_26
Site Map 2018_07_27
Site Map 2018_07_28
Site Map 2018_07_29
Site Map 2018_07_30
Site Map 2018_07_31
Site Map 2018_08_01
Site Map 2018_08_02
Site Map 2018_08_03
Site Map 2018_08_04
Site Map 2018_08_05
Site Map 2018_08_06
Site Map 2018_08_07
Site Map 2018_08_08
Site Map 2018_08_09