Next Page: 10000

          NZ Pacific journalists ‘appalled’ by ban on ABC at Forum      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Article – Pacific Media Watch NAURU: NZ Pacific journalists appalled by ban on ABC at Forum By Maxine Jacobs of Asia Pacific ReportNAURU: NZ Pacific journalists ‘appalled’ by ban on ABC at Forum By Maxine Jacobs of Asia Pacific Report AUCKLAND (Asia Pacific Report/Pacific Media Watch): Nauru’s controversial ban on the Australian Broadcasting Corporation from […]
          Airlines in Australia face increasing pressure over refugees      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
TwitterFacebook

Activists are condemning Australian airlines for profiting off the deportation of refugees and asylum seekers. 

First reported by Fairfax, Qantas and Virgin Australia are in the sights of human rights activists for their role in the country's immigration system, which multiple bodies within the UN have heavily criticised for failing to uphold international human rights standards.

SEE ALSO: The student activist who stood up against a man's deportation is a true hero

The UN Human Rights Committee has long condemned Australia’s refugee policy, particularly the management of offshore detention centres on Nauru and (now-closed) Manus Island, where assaults, sexual abuse, child abuse, and squalid living conditions were documented. Read more...

More about Airlines, Refugees, Virgin Australia, Qantas, and Asylum Seekers
          Yazmin Zammit Stevens tirbaħ il-kategorija tad-69kg fit-Tournament Internazzjonali ELEIKO      Cache   Translate Page   Web Page Cache   

Wara li spiċċat fir-raba’ post is-sena l-oħra, Yazmin Zammit Stevens kisbet riżultat aħjar hekk kif spiċċat fl-ewwel post fit-Tournament Internazzjonali ELEIKO. Zammit Stevens temmet l-ewwel b’total ta’ 185kg fil-kategorija tad-69kg minn total ta’ 51 atleta. Hi spiċċat b’vantaġġ ta’ 7kg fuq Lovett ta’ New Zealand u 10kg fuq Abouke minn Nauru. Total ta’ 703 atleti […]

The post Yazmin Zammit Stevens tirbaħ il-kategorija tad-69kg fit-Tournament Internazzjonali ELEIKO appeared first on NETnews.


          Airlines in Australia face increasing pressure over refugees      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
TwitterFacebook

Activists are condemning Australian airlines for profiting off the deportation of refugees and asylum seekers. 

First reported by Fairfax, Qantas and Virgin Australia are in the sights of human rights activists for their role in the country's immigration system, which multiple bodies within the UN have heavily criticised for failing to uphold international human rights standards.

SEE ALSO: The student activist who stood up against a man's deportation is a true hero

The UN Human Rights Committee has long condemned Australia’s refugee policy, particularly the management of offshore detention centres on Nauru and (now-closed) Manus Island, where assaults, sexual abuse, child abuse, and squalid living conditions were documented. Read more...

More about Airlines, Refugees, Virgin Australia, Qantas, and Asylum Seekers
          Atbildes uz neērtiem jautājumim par konfliktu Dienvidosetijā      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Sesks Kasjaks 1 komentāri Skatīt bildi

Vai 2008.gadā bija īsts karš Gruzijā ar Kremļa dalību? Vai tiešām Gruzija cerēja uz ASV palīdzību?





Gandrīz desmit gadus atpakaļ, 2008.gada 8.augustā, Kremļa Bruņotie spēki uzsāka bruņotu konfliktu ar Gruziju Tbilisi neatzīto un nepaklausīgo Abhāzijas un Dienvidosetijas republiku pusē. Karadarbība ilga tikai dažas dienas. Pa šo laiku Kremļa spēki jau bija paspējuši uzsākt iebrukumu dziļāk Gruzijas teritorijā, nodarot milzīgus zaudējumus Gruzijai un tās Bruņotajiem spēkiem, bet pēc tam Kremlis spēja panāk sev izdevīgo pamieru, izvairoties no starptautiskās izolācijas. Šoreiz Kremlim neērtā ziņu aģentūra Meduza atbildēs Kremļa vietā uz kaunpilnajiem jautājumiem par Krievijas-Gruzijas karu, proti, par pirmo karu Eiropā 21.gadsimtā.



Tas bija „pilnvērtīgs” karš? Vai to labāk raksturot kā konfliktu? Kurš ar kuru karoja?



Krievijā 2008.gada augusta notikumus visbiežāk sauc par „bruņotu konfliktu Dienvidosetijā”. Savukārt Rietumos to ir pieņemts saukt par krievu-gruzīnu karu. Neskatoties uz to, ka kaujas darbības aktīvā fāze ilga tikai piecas dienas, tiek uzskatīts, ka tas bija tieši karš, turklāt pirmais Eiropas kontinentā 21.gadsimtā.



No vienas puses, kaujas darbībās piedalījās Gruzijas Bruņotie spēki, bet no otras – Kremļa Bruņotie spēki kopā ar miera uzturētājiem, kuri jau atradās pašpasludinātajās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikās. PSRS laikā šīs teritorijas bija Gruzijas sastāvā kā autonomi apgabali, bet pēc PSRS sabrukuma, tās centās atdalīties no jaunās Gruzijas valsts. Karu laikā par neatkarību (Dienvidosetijas – no 1991. līdz 1992.gadam, bet Abhāzijas no 1992. līdz 1993.gadam) Kremlis vienmēr atbalstīja separātistus. Beigu beigās abi konflikti tika iesaldēti un Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijā, kuru Gruzija joprojām uzskatīja par tās leģitīmu sastāvdaļu, tika ievesti starptautiskie miera uzturētāju spēki, kuru kontingenti tika veidoti no Dienvidosetijas, Abhāzijas, Krievijas un Gruzijas militārpersonām.



Ja jau konflikts bija iesaldēts 15 gadus, tad kāpēc pēkšņi sākās karš?



Konflikts starp Gruziju un Dienvidosetiju pārgāja citā līmenī 2004.gadā, kad Gruzijā pie varas nāca Mihails Saakašvili. Kļūstot par prezidentu, viņš nāca klajā ar priekšlikumu noregulēt konfliktu, iekļaujot Dienvidosetiju Gruzijas sastāvā, protams, ka Dienvidosetijas varas iestādes to noraidīja. Jau 2004.gada augustā notika pirmās bruņotās sadursmes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas, bet Gruzijas centieni pakļaut Dienvidosetiju un Abhāziju 2006. un 2007.gadā izraisīja tikai jaunas krīzes. Savukārt 2008.gadā neatzīto republiku režīmi vērsās pie Kremļa ar oficiālu prasību atzīt to neatkarību, atsaucoties uz to, ka vairums Rietumu valstu ir atzinuši Kosovas neatkarību.



Vienlaicīgi 2004.gadā sāka arī pasliktināties Kremļa-Gruzijas attiecības, jo pirmkārt, Saakašvili sapņoja par Gruzijas pievienošanos NATO. Turklāt Kremlis baidījās, ka Gruzija var pacensties atgūt kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju ar ārvalstu miera uzturētāju palīdzību. Prokremliskajos medijos tika pieminēti Gruzijas plāni sagrābt pašpasludinātās republikas 2006.gadā (šādu plānu eksistence joprojām nav pierādīta), bet 2007.gada sākumā Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštābs sagatavoja plānu Gruzijas agresijas gadījumam. 2008.gada aprīlī Kremlis nosūtīja papildspēkus uz Abhāziju, kā arī izprovocēja diplomātisko krīzi Gruzijā, paziņojot, ka ir nodibinātas tiešas attiecības ar pašpasludināto republiku valdībām. Turklāt jau kopš 2000.gadu sākuma daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja iegūt Krievijas pases. Saskaņā ar laikrakstu Kommersant, kurš atsaucas uz oficiāliem avotiem, šo iespēju bija izmantojuši 80% Abhāzijas un 90% Dienvidosetijas iedzīvotāju.



Kurš pirmais sāka?



Tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem par šo konfliktu. Oficiāli karadarbība sākās 2008.gada naktī uz 8.augustu ar to, ka gruzīnu karavīri uzsāka Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali apšaudi un šturmēšanu. Bet no otras puses, savstarpējās apšaudes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas jau notika vismaz kopš 2008.gada jūlija beigām, turklāt no artilērijas pozīcijām, kas atradās Dienvidosetijā, tika apšaudīti ciemati Gruzijā. Gruzijas puse šīs apšaudes uzskatīja par pamiera beigām, kas bija panākts 1992.gadā. Arī no gruzīnu ierakumu puses tika veiktas apšaudes, tāpēc abas no konfliktā iesaistītajām pusēm apgalvoja, ka pamieru pārtrauca tieši pretinieks.



Savukārt Kremlis konfliktā iesaistījās 2008.gada 8.augustā, izsludinot „operāciju miera uzspiešanai” Gruzijā. Turklāt, kā to norāda vairāki liecinieki, Kremļa karaspēks iegāja Dienvidosetijā jau 2008.gada 7.augutsā, faktiski viņi bija šķērsojuši robežu vēl pirms Chinvali apšaudīšanas.



Kāpēc Kremļa karaspēks uzbruka Gruzijai?



Formālais miera uzspiešanas operācijas mērķis bija nodrošināt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošību. Par iemeslu operācijas uzsākšanai kļuva tas, ka gruzīnu karaspēka darbību rezultātā bija cietuši Kremļa miera uzturētāji un Krievijas pilsoņi (Kremļa ārlietu ministrs Sergej Lavrovs vēlāk norādīja, ka Gruzija reģionā izprovocēja humanitāro krīzi, piespiežot tūkstošiem Krievijas pilsoņu pamest savas mājas). 2008.gada 8.un 9.augustā Kremļa karaspēks jau devās uz priekšu pa Dienvidosetijas teritoriju zem artilērijas un aviācijas piesega, veicot triecienus pa mērķiem Gruzijas teritorijā. 2008.gada 9.augustā Melnajā jūrā no Sevastopoles izgāja Kremļa Melnās jūras flotes karakuģi.



Jau 2008.gada 11.augustā vienlaicīgi no Abhāzijas un Dienvidosetijas puses sākās Kremļa karaspēka iebrukums dziļāk Gruzijas teritorijā. Kremļa karaspēks ieņēma vairākas gruzīnu apdzīvotās vietas, to skaitā Poti ostu, kas atrodas uz dienvidiem no Abhāzijas, kā arī Gori pilsētu, kas atrodas 80 km no Tbilisi. Nākamajā dienā Kremļa galva Dmitrijs Medvedevs paziņoja par kaujas operācijas beigām, norādot, ka pretinieka spēki ir dezorganizēti, savukārt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošība ir atjaunota, bet agresors ir „sodīts, liekot tam ciest lielus zaudējumus”. Tai pašā laikā Kremļa karaspēka kustība dziļāk Gruzijas teritorijā, kā arī apšaudes un aviācijas uzlidojumi turpinājās līdz pat 2008.gada 12.augusta dienas beigām.



Kāpēc nemēģināja ieņemt Tbilisi?



Tādā gadījumā Kremlim nebūtu iespējams izvairīties no starptautiskā nosodījuma. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma starptautiskā sabiedrība sāka mēģināt kaut ko darīt, lai samierinātu konfliktējošās puses. Tāpēc Maskavā ieradās Nikola Sarkozi (uz to brīdi viņš bija Eiropas Padomes priekšsēdētājs), lai Kremli iepazīstinātu ar pamiera plānu, kurā tika paredzēta uguns pārtraukšana, Kremļa un gruzīnu karaspēka vienību atvilkšana, kā arī starptautisko drošības garantiju garantēšana Abhāzijai un Dienvidosetijai. Medvedevs atbalstīja plānu, bet parakstīja to tikai 2008.gada 16.augustā, pēc tam, kad to bija parakstījuši neatzīto republiku un Gruzijas līderi.



Ir arī cita versija. Saskaņā ar to Kremlis piekrita pamiera nosacījumiem, tikai pateicoties ASV izdarītajam spiedienam. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija aizkomandējis uz Tbilisi valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, bet Pentagons sāka sniegt humanitāro palīdzību Gruzijai, nosūtot uz turieni lidmašīnas un karakuģus.



Vai Kremlis uzvarēja?



Kremļa Bruņotie spēki, kas skaitliski daudzkārt pārspēja pretinieka spēkus, bez lielām grūtībām izsita gruzīnu karaspēku no Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas, kā arī no vairākām apdzīvotām vietām pašā Gruzijā. Turklāt Kremlis sasniedza vairākus mērķus. Kremlis bez lieliem zaudējumiem starptautiskajā arēnā ar īslaicīgas militāras operācijas palīdzību nepieļāva Gruzijas kontroles nostiprināšanos pār neatzītajām republikām, kā arī uz nenoteiktu laiku lika Gruzijai aizmirst par iestāšanos NATO.



Savukārt diplomātiskās sekas, proti, attiecību ar NATO un ES iesaldēšanu, Kremlis izjuta tikai līdz 2009.gada rudenim (Kremļa Bruņoto spēku aktivitātes Rietumos tika novērtētas kā „nesamērīgas&rdquo:winks:.



Vai tā ir taisnība, ka šis karš pierādīja Kremļa armijas slikto tehnisko stāvokli?



Konflikta laikā kļuva redzams, ka Kremļa Bruņoto spēku sakaru sistēmas ir ļoti sliktā stāvoklī. Viena no „kaujas” epizodēm kļuva īpaši populāra, kā patsKomsomoļskaja pravda īpašais korespondents Aleksandrs Kocs pastāstīja, ka 58.Armijas pavēlnieks ģenerālis Anatolijs Hruļevs kaut kādā brīdī viņam esot paprasījis redakcijas satelīttelefonu, lai varētu nodibināt sakarus ar karaspēku. Turklāt izrādījās, ka amerikāņu GPS nedarbojās kaujas darbības zonā, tāpēc militāristi palika bez navigācijas, jo tēvzemes GLONASS sistēmas darbība globālā mērogā tika plānota tikai uz 2010.gadu. Tā kā Kremļa spēkiem bija zināmas problēmas ar sakaru nodrošināšanu, bieži vien sanāca, ka savējie šāva pa savējiem. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem trīs no sešām konflikta laikā zaudētajām lidmašīnām notrieca paša Kremļa vai Dienvidosetijas karavīri.



2008.gada oktobrī Kremļa aizsardzības ministra vietnieks apbruņojuma jautājumos Vladimirs Popovkins paziņoja, ka augusta notikumi piespieda pavēlniecību „nedaudz pievērst uzmanību Bruņoto spēku stāvoklim”, uzsverot, ka PSRS laika apbruņojuma un tehnikas rezerves ir pilnībā izsmeltas. 2008.gada 14.oktobrī Kremlis ziņoja par Bruņoto spēku plaša mēroga reformu.



Liekas, Rietumi sākumā nosodīja Kremli, bet pēc tam it kā noskaidrojās, ka Kremlis nav vainīgs, tas tā ir?



Un patiesi, sākumā starptautiskās sabiedrības paustais viedoklis atbalstīja Gruzijas puses nostāju. Mihailam Saakašvili bija prorietumnieciska politiķa reputācija un viņš bija samērā populārs ASV un Eiropā. Tiek uzskatīts, ka Kremlis to saprotot, paralēli militārajai operācijai izvērsa kampaņu medijos, turklāt Kremļa karavīriem līdzi devās arī žurnālisti, bet Kremļa Bruņoto spēku pārstāvji vienmēr bija gatavi sniegt intervijas un komentārus presei. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, lai izvērstu informatīvo kampaņu konflikta laikā, Kremlis ieguldīja samērā daudz līdzekļu. Neskatoties uz to, mediju kampaņa izgāzās, jo pasaules mediji pārsvarā rakstīja par Kremli kā agresoru, kurš uzsāka karu.



2008.gada decembrī ES izveidoja neatkarīgu komisiju, lai noskaidrotu un izmeklētu apstākļus, kas noveda pie šī konflikta. 2009.gada septembrī komisija nopublicēja galējo atskaiti, kurā tiek apgalvots, ka Gruzija ir atbildīga par karadarbības uzsākšanu, bet tiek atzīmēts, ka Kremlis vairākus mēnešus pirms konflikta bija vairākkārt provocējis Gruziju uz to.



Vai taisnība, ka Saakašvili cerēja uz ASV palīdzību?



Versija par to, ka pirms kara sākuma Mihailam Saakašvili bija ASV atbalsts, tika apspriesta medijos uzreiz pēc kara beigām. 2008.gada augusta beigās Kremļa premjerministrs Putins paziņoja, ka karš Dienvidosetijā bija vajadzīgs amerikāņu republikāņiem, kuri cerēja ar tās palīdzību uzlabot prezidenta kandidāta Džona Makeina reitingu. Par to, ka konfliktu bija ieplānojuši amerikāņi, ziņoja arī citas Kremļa amatpersonas un izmeklētāji (kā arī Venecuēlas prezidents Hugo Čaves un Kubas līderis Fidels Kastro).



Savukārt lielākie amerikāņu mediji (to skaitā Newsweek un New York Times), atsaucoties uz neskaitāmiem avotiem, ziņoja, ka nevarēja būt nekāda runa par amerikāņu valdības atbalstu militārai operācijai Gruzijā. Tieši otrādi ASV ierēdņi brīdināja Saakašvili neiesaistīties konfliktā. Turklāt, nav izslēgts, ka Saakašvili tik tiešām cerēja, ka ASV palīdzēs viņam kara gadījumā. New York Times raksta autors pieļauj, ka Gruzijas prezidents varēja nepareizi izvērtēt amerikāņu politiķu paziņojumus, kas bieži vien viņu maldināja par Gruzijas un ASV savstarpējo sabiedroto attiecību stiprumu.



Karš ar Gruziju – tas ir tas mazais uzvaru nesošais karš? Tas palīdzēja Kremļa režīmam pacelt reitingu?



Tas ir vēl viens grūts jautājums. Laika posmā no 2008.gada augusta līdz septembrim Kremļa premjerministra Putina reitings sasniedza rekordaugstos 88%. Turklāt interesanti ir tas, ka kara operācija atradās tā laika prezidenta un Bruņoto spēku virspavēlnieka, proti, Medvedeva kompetencē, bet viņa reitings, kaut arī pieauga, bet pieauga tikai līdz 44%.



Vairākus gadus vēlāk, 2008.gada augusta notikumi tika izmantoti, lai „uzbruktu” Medvedevam, kad viņš bija jau vairs tikai premjerministrs. 2012.gadā Krievijā pirmizrādi piedzīvoja filma „2008.gada 8.augusts. Zaudētā diena”. Filmā augsta ranga militārpersonas kritizē Medvedevu par vilcināšanos pieņemt pareizos lēmumus, bet slavē Putinu. Bijušais Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevskis filmā apgalvo, ka augstākā vadība ar Medvedevu priekšgalā neko nedarīja, kamēr tie nesaņēma spērienu pa vienu vietu no Vladimira Vladimiroviča.



Putins 2012.gadā atzina, ka 2008.gada 7.un 8.augustā viņš bija zvanījis divas reizes Medvedevam no Pekinas, kur viņš atradās, jo tur notika Olimpiskās spēles, lai apspriestu situāciju ap Dienvidosetiju. Mediji šo paziņojumu interpretēja kā apstiprinājumu tam, ka lēmumu par kara uzsākšanu varēja pieņemt tieši Putins un nevis Medvedevs.



Vai Abhāzija un Dienvidosetija kara rezultātā ir ieguvusi ko vairāk?



2008.gada notikumi ir atstājuši nopietnu iespaidu uz abu pašpasludināto republiku dzīvi. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atradās konflikta zonā, bija spiesti pamest savas mājas, un daudzi joprojām nespēj atgriezties. Abas separātiskās republikas joprojām uzskatāmas par nelabvēlīgu reģionu. Abu reģionu ekonomikas ir pilnībā orientētas uz Kremli, jo visi sakari pēc kara ar Gruziju tika sarauti. Abu republiku budžeti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no Kremļa federālā budžeta dotācijām (saskaņā ar žurnālu Profiļ uz 2017.gada martu Dienvidosetijas budžets par 88,7% sastāvēja no Kremļa piešķirtā finansējuma, bet Abhāzijas – par 67,4%).



Gandrīz uzreiz pēc konflikta, 2008.gada 26.augustā, Kremlis oficiāli atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, par to paziņoja pats Medvedevs, pēc tam, kad bija saņēmis attiecīgu lūgumu no abām Kremļa parlamenta palātām. Kopš tā laika republiku neatkarību ir atzinušas vēl dažas ANO dalībvalstis, piemēram, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Sīrija (tikai 2018.gada maijā). Vēl divas valstis – Vanuatu un Tuvalu arī bija atzinušas abu Gruzijas separātisko reģionu neatkarību, bet vēlāk šo lēmumu atsauca. Sanāk, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem ir liegta iespēja doties uz jebkuru citu pasaules valsti ar savu pašpasludināto republiku pasēm.





Konstantīns Benjumovs



Atbildes uz neērtiem...


          NZ Pacific journalists ‘appalled’ by ban on ABC at Forum      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
NAURU: NZ Pacific journalists ‘appalled’ by ban on ABC at Forum By Maxine Jacobs of Asia Pacific Report
          Presidente: "Si no fuera por la Federación de Rusia, Osetia del Sur hoy no existiría"      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
El 8 de agosto en Tsjinval, la capital suroseta, se conmemoró el décimo aniversario de la guerra georgiano-oseta que duró cinco días y condujo a la separación de esa región de Georgia. La independencia de Osetia del Sur y de Abjasia, otra autonomía georgiana, fue reconocida a fines de agosto de 2008 por Rusia, Nicaragua, Venezuela, Nauru y Siria.
          Project Assistant - Nauru - Nauru      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Application Deadline: 21 August 2018

          Atbildes uz neērtiem jautājumiem par konfliktu Dienvidosetijā      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Sesks Kasjaks 3 komentāri Skatīt bildi

Vai 2008.gadā bija īsts karš Gruzijā ar Kremļa dalību? Vai tiešām Gruzija cerēja uz ASV palīdzību?





Gandrīz desmit gadus atpakaļ, 2008.gada 8.augustā, Kremļa Bruņotie spēki uzsāka bruņotu konfliktu ar Gruziju Tbilisi neatzīto un nepaklausīgo Abhāzijas un Dienvidosetijas republiku pusē. Karadarbība ilga tikai dažas dienas. Pa šo laiku Kremļa spēki jau bija paspējuši uzsākt iebrukumu dziļāk Gruzijas teritorijā, nodarot milzīgus zaudējumus Gruzijai un tās Bruņotajiem spēkiem, bet pēc tam Kremlis spēja panāk sev izdevīgo pamieru, izvairoties no starptautiskās izolācijas. Šoreiz Kremlim neērtā ziņu aģentūra Meduza atbildēs Kremļa vietā uz kaunpilnajiem jautājumiem par Krievijas-Gruzijas karu, proti, par pirmo karu Eiropā 21.gadsimtā.



Tas bija „pilnvērtīgs” karš? Vai to labāk raksturot kā konfliktu? Kurš ar kuru karoja?



Krievijā 2008.gada augusta notikumus visbiežāk sauc par „bruņotu konfliktu Dienvidosetijā”. Savukārt Rietumos to ir pieņemts saukt par krievu-gruzīnu karu. Neskatoties uz to, ka kaujas darbības aktīvā fāze ilga tikai piecas dienas, tiek uzskatīts, ka tas bija tieši karš, turklāt pirmais Eiropas kontinentā 21.gadsimtā.



No vienas puses, kaujas darbībās piedalījās Gruzijas Bruņotie spēki, bet no otras – Kremļa Bruņotie spēki kopā ar miera uzturētājiem, kuri jau atradās pašpasludinātajās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikās. PSRS laikā šīs teritorijas bija Gruzijas sastāvā kā autonomi apgabali, bet pēc PSRS sabrukuma, tās centās atdalīties no jaunās Gruzijas valsts. Karu laikā par neatkarību (Dienvidosetijas – no 1991. līdz 1992.gadam, bet Abhāzijas no 1992. līdz 1993.gadam) Kremlis vienmēr atbalstīja separātistus. Beigu beigās abi konflikti tika iesaldēti un Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijā, kuru Gruzija joprojām uzskatīja par tās leģitīmu sastāvdaļu, tika ievesti starptautiskie miera uzturētāju spēki, kuru kontingenti tika veidoti no Dienvidosetijas, Abhāzijas, Krievijas un Gruzijas militārpersonām.



Ja jau konflikts bija iesaldēts 15 gadus, tad kāpēc pēkšņi sākās karš?



Konflikts starp Gruziju un Dienvidosetiju pārgāja citā līmenī 2004.gadā, kad Gruzijā pie varas nāca Mihails Saakašvili. Kļūstot par prezidentu, viņš nāca klajā ar priekšlikumu noregulēt konfliktu, iekļaujot Dienvidosetiju Gruzijas sastāvā, protams, ka Dienvidosetijas varas iestādes to noraidīja. Jau 2004.gada augustā notika pirmās bruņotās sadursmes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas, bet Gruzijas centieni pakļaut Dienvidosetiju un Abhāziju 2006. un 2007.gadā izraisīja tikai jaunas krīzes. Savukārt 2008.gadā neatzīto republiku režīmi vērsās pie Kremļa ar oficiālu prasību atzīt to neatkarību, atsaucoties uz to, ka vairums Rietumu valstu ir atzinuši Kosovas neatkarību.



Vienlaicīgi 2004.gadā sāka arī pasliktināties Kremļa-Gruzijas attiecības, jo pirmkārt, Saakašvili sapņoja par Gruzijas pievienošanos NATO. Turklāt Kremlis baidījās, ka Gruzija var pacensties atgūt kontroli pār Dienvidosetiju un Abhāziju ar ārvalstu miera uzturētāju palīdzību. Prokremliskajos medijos tika pieminēti Gruzijas plāni sagrābt pašpasludinātās republikas 2006.gadā (šādu plānu eksistence joprojām nav pierādīta), bet 2007.gada sākumā Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštābs sagatavoja plānu Gruzijas agresijas gadījumam. 2008.gada aprīlī Kremlis nosūtīja papildspēkus uz Abhāziju, kā arī izprovocēja diplomātisko krīzi Gruzijā, paziņojot, ka ir nodibinātas tiešas attiecības ar pašpasludināto republiku valdībām. Turklāt jau kopš 2000.gadu sākuma daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja iegūt Krievijas pases. Saskaņā ar laikrakstu Kommersant, kurš atsaucas uz oficiāliem avotiem, šo iespēju bija izmantojuši 80% Abhāzijas un 90% Dienvidosetijas iedzīvotāju.



Kurš pirmais sāka?



Tas ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem par šo konfliktu. Oficiāli karadarbība sākās 2008.gada naktī uz 8.augustu ar to, ka gruzīnu karavīri uzsāka Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali apšaudi un šturmēšanu. Bet no otras puses, savstarpējās apšaudes uz Gruzijas-Dienvidosetijas robežas jau notika vismaz kopš 2008.gada jūlija beigām, turklāt no artilērijas pozīcijām, kas atradās Dienvidosetijā, tika apšaudīti ciemati Gruzijā. Gruzijas puse šīs apšaudes uzskatīja par pamiera beigām, kas bija panākts 1992.gadā. Arī no gruzīnu ierakumu puses tika veiktas apšaudes, tāpēc abas no konfliktā iesaistītajām pusēm apgalvoja, ka pamieru pārtrauca tieši pretinieks.



Savukārt Kremlis konfliktā iesaistījās 2008.gada 8.augustā, izsludinot „operāciju miera uzspiešanai” Gruzijā. Turklāt, kā to norāda vairāki liecinieki, Kremļa karaspēks iegāja Dienvidosetijā jau 2008.gada 7.augutsā, faktiski viņi bija šķērsojuši robežu vēl pirms Chinvali apšaudīšanas.



Kāpēc Kremļa karaspēks uzbruka Gruzijai?



Formālais miera uzspiešanas operācijas mērķis bija nodrošināt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošību. Par iemeslu operācijas uzsākšanai kļuva tas, ka gruzīnu karaspēka darbību rezultātā bija cietuši Kremļa miera uzturētāji un Krievijas pilsoņi (Kremļa ārlietu ministrs Sergej Lavrovs vēlāk norādīja, ka Gruzija reģionā izprovocēja humanitāro krīzi, piespiežot tūkstošiem Krievijas pilsoņu pamest savas mājas). 2008.gada 8.un 9.augustā Kremļa karaspēks jau devās uz priekšu pa Dienvidosetijas teritoriju zem artilērijas un aviācijas piesega, veicot triecienus pa mērķiem Gruzijas teritorijā. 2008.gada 9.augustā Melnajā jūrā no Sevastopoles izgāja Kremļa Melnās jūras flotes karakuģi.



Jau 2008.gada 11.augustā vienlaicīgi no Abhāzijas un Dienvidosetijas puses sākās Kremļa karaspēka iebrukums dziļāk Gruzijas teritorijā. Kremļa karaspēks ieņēma vairākas gruzīnu apdzīvotās vietas, to skaitā Poti ostu, kas atrodas uz dienvidiem no Abhāzijas, kā arī Gori pilsētu, kas atrodas 80 km no Tbilisi. Nākamajā dienā Kremļa galva Dmitrijs Medvedevs paziņoja par kaujas operācijas beigām, norādot, ka pretinieka spēki ir dezorganizēti, savukārt miera uzturētāju un civiliedzīvotāju drošība ir atjaunota, bet agresors ir „sodīts, liekot tam ciest lielus zaudējumus”. Tai pašā laikā Kremļa karaspēka kustība dziļāk Gruzijas teritorijā, kā arī apšaudes un aviācijas uzlidojumi turpinājās līdz pat 2008.gada 12.augusta dienas beigām.



Kāpēc nemēģināja ieņemt Tbilisi?



Tādā gadījumā Kremlim nebūtu iespējams izvairīties no starptautiskā nosodījuma. Jau uzreiz pēc konflikta sākuma starptautiskā sabiedrība sāka mēģināt kaut ko darīt, lai samierinātu konfliktējošās puses. Tāpēc Maskavā ieradās Nikola Sarkozi (uz to brīdi viņš bija Eiropas Padomes priekšsēdētājs), lai Kremli iepazīstinātu ar pamiera plānu, kurā tika paredzēta uguns pārtraukšana, Kremļa un gruzīnu karaspēka vienību atvilkšana, kā arī starptautisko drošības garantiju garantēšana Abhāzijai un Dienvidosetijai. Medvedevs atbalstīja plānu, bet parakstīja to tikai 2008.gada 16.augustā, pēc tam, kad to bija parakstījuši neatzīto republiku un Gruzijas līderi.



Ir arī cita versija. Saskaņā ar to Kremlis piekrita pamiera nosacījumiem, tikai pateicoties ASV izdarītajam spiedienam. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais bija aizkomandējis uz Tbilisi valsts sekretāri Kondolīzu Raisu, bet Pentagons sāka sniegt humanitāro palīdzību Gruzijai, nosūtot uz turieni lidmašīnas un karakuģus.



Vai Kremlis uzvarēja?



Kremļa Bruņotie spēki, kas skaitliski daudzkārt pārspēja pretinieka spēkus, bez lielām grūtībām izsita gruzīnu karaspēku no Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijas, kā arī no vairākām apdzīvotām vietām pašā Gruzijā. Turklāt Kremlis sasniedza vairākus mērķus. Kremlis bez lieliem zaudējumiem starptautiskajā arēnā ar īslaicīgas militāras operācijas palīdzību nepieļāva Gruzijas kontroles nostiprināšanos pār neatzītajām republikām, kā arī uz nenoteiktu laiku lika Gruzijai aizmirst par iestāšanos NATO.



Savukārt diplomātiskās sekas, proti, attiecību ar NATO un ES iesaldēšanu, Kremlis izjuta tikai līdz 2009.gada rudenim (Kremļa Bruņoto spēku aktivitātes Rietumos tika novērtētas kā „nesamērīgas&rdquo:winks:.



Vai tā ir taisnība, ka šis karš pierādīja Kremļa armijas slikto tehnisko stāvokli?



Konflikta laikā kļuva redzams, ka Kremļa Bruņoto spēku sakaru sistēmas ir ļoti sliktā stāvoklī. Viena no „kaujas” epizodēm kļuva īpaši populāra, kā patsKomsomoļskaja pravda īpašais korespondents Aleksandrs Kocs pastāstīja, ka 58.Armijas pavēlnieks ģenerālis Anatolijs Hruļevs kaut kādā brīdī viņam esot paprasījis redakcijas satelīttelefonu, lai varētu nodibināt sakarus ar karaspēku. Turklāt izrādījās, ka amerikāņu GPS nedarbojās kaujas darbības zonā, tāpēc militāristi palika bez navigācijas, jo tēvzemes GLONASS sistēmas darbība globālā mērogā tika plānota tikai uz 2010.gadu. Tā kā Kremļa spēkiem bija zināmas problēmas ar sakaru nodrošināšanu, bieži vien sanāca, ka savējie šāva pa savējiem. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem trīs no sešām konflikta laikā zaudētajām lidmašīnām notrieca paša Kremļa vai Dienvidosetijas karavīri.



2008.gada oktobrī Kremļa aizsardzības ministra vietnieks apbruņojuma jautājumos Vladimirs Popovkins paziņoja, ka augusta notikumi piespieda pavēlniecību „nedaudz pievērst uzmanību Bruņoto spēku stāvoklim”, uzsverot, ka PSRS laika apbruņojuma un tehnikas rezerves ir pilnībā izsmeltas. 2008.gada 14.oktobrī Kremlis ziņoja par Bruņoto spēku plaša mēroga reformu.



Liekas, Rietumi sākumā nosodīja Kremli, bet pēc tam it kā noskaidrojās, ka Kremlis nav vainīgs, tas tā ir?



Un patiesi, sākumā starptautiskās sabiedrības paustais viedoklis atbalstīja Gruzijas puses nostāju. Mihailam Saakašvili bija prorietumnieciska politiķa reputācija un viņš bija samērā populārs ASV un Eiropā. Tiek uzskatīts, ka Kremlis to saprotot, paralēli militārajai operācijai izvērsa kampaņu medijos, turklāt Kremļa karavīriem līdzi devās arī žurnālisti, bet Kremļa Bruņoto spēku pārstāvji vienmēr bija gatavi sniegt intervijas un komentārus presei. Saskaņā ar dažiem aprēķiniem, lai izvērstu informatīvo kampaņu konflikta laikā, Kremlis ieguldīja samērā daudz līdzekļu. Neskatoties uz to, mediju kampaņa izgāzās, jo pasaules mediji pārsvarā rakstīja par Kremli kā agresoru, kurš uzsāka karu.



2008.gada decembrī ES izveidoja neatkarīgu komisiju, lai noskaidrotu un izmeklētu apstākļus, kas noveda pie šī konflikta. 2009.gada septembrī komisija nopublicēja galējo atskaiti, kurā tiek apgalvots, ka Gruzija ir atbildīga par karadarbības uzsākšanu, bet tiek atzīmēts, ka Kremlis vairākus mēnešus pirms konflikta bija vairākkārt provocējis Gruziju uz to.



Vai taisnība, ka Saakašvili cerēja uz ASV palīdzību?



Versija par to, ka pirms kara sākuma Mihailam Saakašvili bija ASV atbalsts, tika apspriesta medijos uzreiz pēc kara beigām. 2008.gada augusta beigās Kremļa premjerministrs Putins paziņoja, ka karš Dienvidosetijā bija vajadzīgs amerikāņu republikāņiem, kuri cerēja ar tās palīdzību uzlabot prezidenta kandidāta Džona Makeina reitingu. Par to, ka konfliktu bija ieplānojuši amerikāņi, ziņoja arī citas Kremļa amatpersonas un izmeklētāji (kā arī Venecuēlas prezidents Hugo Čaves un Kubas līderis Fidels Kastro).



Savukārt lielākie amerikāņu mediji (to skaitā Newsweek un New York Times), atsaucoties uz neskaitāmiem avotiem, ziņoja, ka nevarēja būt nekāda runa par amerikāņu valdības atbalstu militārai operācijai Gruzijā. Tieši otrādi ASV ierēdņi brīdināja Saakašvili neiesaistīties konfliktā. Turklāt, nav izslēgts, ka Saakašvili tik tiešām cerēja, ka ASV palīdzēs viņam kara gadījumā. New York Times raksta autors pieļauj, ka Gruzijas prezidents varēja nepareizi izvērtēt amerikāņu politiķu paziņojumus, kas bieži vien viņu maldināja par Gruzijas un ASV savstarpējo sabiedroto attiecību stiprumu.



Karš ar Gruziju – tas ir tas mazais uzvaru nesošais karš? Tas palīdzēja Kremļa režīmam pacelt reitingu?



Tas ir vēl viens grūts jautājums. Laika posmā no 2008.gada augusta līdz septembrim Kremļa premjerministra Putina reitings sasniedza rekordaugstos 88%. Turklāt interesanti ir tas, ka kara operācija atradās tā laika prezidenta un Bruņoto spēku virspavēlnieka, proti, Medvedeva kompetencē, bet viņa reitings, kaut arī pieauga, bet pieauga tikai līdz 44%.



Vairākus gadus vēlāk, 2008.gada augusta notikumi tika izmantoti, lai „uzbruktu” Medvedevam, kad viņš bija jau vairs tikai premjerministrs. 2012.gadā Krievijā pirmizrādi piedzīvoja filma „2008.gada 8.augusts. Zaudētā diena”. Filmā augsta ranga militārpersonas kritizē Medvedevu par vilcināšanos pieņemt pareizos lēmumus, bet slavē Putinu. Bijušais Kremļa Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Jurijs Balujevskis filmā apgalvo, ka augstākā vadība ar Medvedevu priekšgalā neko nedarīja, kamēr tie nesaņēma spērienu pa vienu vietu no Vladimira Vladimiroviča.



Putins 2012.gadā atzina, ka 2008.gada 7.un 8.augustā viņš bija zvanījis divas reizes Medvedevam no Pekinas, kur viņš atradās, jo tur notika Olimpiskās spēles, lai apspriestu situāciju ap Dienvidosetiju. Mediji šo paziņojumu interpretēja kā apstiprinājumu tam, ka lēmumu par kara uzsākšanu varēja pieņemt tieši Putins un nevis Medvedevs.



Vai Abhāzija un Dienvidosetija kara rezultātā ir ieguvusi ko vairāk?



2008.gada notikumi ir atstājuši nopietnu iespaidu uz abu pašpasludināto republiku dzīvi. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atradās konflikta zonā, bija spiesti pamest savas mājas, un daudzi joprojām nespēj atgriezties. Abas separātiskās republikas joprojām uzskatāmas par nelabvēlīgu reģionu. Abu reģionu ekonomikas ir pilnībā orientētas uz Kremli, jo visi sakari pēc kara ar Gruziju tika sarauti. Abu republiku budžeti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no Kremļa federālā budžeta dotācijām (saskaņā ar žurnālu Profiļ uz 2017.gada martu Dienvidosetijas budžets par 88,7% sastāvēja no Kremļa piešķirtā finansējuma, bet Abhāzijas – par 67,4%).



Gandrīz uzreiz pēc konflikta, 2008.gada 26.augustā, Kremlis oficiāli atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, par to paziņoja pats Medvedevs, pēc tam, kad bija saņēmis attiecīgu lūgumu no abām Kremļa parlamenta palātām. Kopš tā laika republiku neatkarību ir atzinušas vēl dažas ANO dalībvalstis, piemēram, Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Sīrija (tikai 2018.gada maijā). Vēl divas valstis – Vanuatu un Tuvalu arī bija atzinušas abu Gruzijas separātisko reģionu neatkarību, bet vēlāk šo lēmumu atsauca. Sanāk, ka Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem ir liegta iespēja doties uz jebkuru citu pasaules valsti ar savu pašpasludināto republiku pasēm.





Konstantīns Benjumovs



Atbildes uz neērtiem...


          Jefe de la OTAN insta a Rusia a retirar sus tropas de Osetia del Sur y Abjasia      Cache   Translate Page   Web Page Cache   


El secretario general de la OTAN, Jens Stoltenberg, llamó a Rusia a retirar sus tropas de Osetia del Sur y Abjasia, considerados territorios ocupados por la Alianza y Georgia.

"Llamamos a Rusia a retirar sus tropas de Osetia del Sur y Abjasia", dijo Stoltenberg a los medios tras una reunión con el primer ministro georgiano, Mamuka Bajtadze.

El jefe de la OTAN reiteró que la Alianza apoya la soberanía e integridad territorial de Georgia.

Abjasia y Osetia del Sur, antiguos territorios georgianos, proclamaron su secesión de Tiflis poco antes de la desintegración de la URSS.

El 8 de agosto de 2008, Georgia invadió Osetia del Sur y atacó con artillería pesada la capital Tsjinvali —entonces bajo la protección de las fuerzas de paz rusas— y otros poblados.

Rusia envió sus tropas y tras cinco días de hostilidades expulsó a los militares georgianos de la república.

A finales de agosto del mismo año, Moscú reconoció la independencia de ambas antiguas autonomías georgianas.

La independencia de Abjasia y Osetia del Sur es reconocida también por Nicaragua, Venezuela y Nauru y, a partir de 2018, por Siria.

https://mundo.sputniknews.com/defensa/201807181080524114-tropas-rusas-en-osetia-y-abjasia/

          Todo lo que tienes que saber sobre Osetia del Sur      Cache   Translate Page   Web Page Cache   


Hace 10 años empezaba la guerra de Osetia del Sur. En la madrugada del 8 de agosto las tropas georgianas empezaron el bombardeo de Tsjinval, la capital surosetia, y lanzaron una ofensiva terrestre contra la ciudad. Rusia respondió a la agresión al enviar sus tropas para proteger a los ciudadanos rusos que habitaban esa zona.

Sputnik te explica por qué está región resultó ser el campo de batalla entre Moscú y Tiflis.
El pueblo y su territorio



Osetia del Sur es un pequeño país que tiene un superficie de solo 3.000 kilómetros cuadrados, ubicado en la cara sur de las montes del Cáucaso. El territorio de la república es mayormente montañoso. Casi el 90% del país se encuentra a una altura de más de 1.000 metros sobre el nivel del mar.

La población de esta región se cifra en unas 50.000 personas, en su mayoría (casi el 90%) son osetios, un antiguo pueblo que habita esta zona desde hace muchos siglos. El resto son georgianos (el 9%) y rusos (el 1%).

El número de habitantes se redujo considerablemente a raíz del conflicto entre osetios y georgianos. En 1989, poco antes de la disolución de la URSS, Osetia del Sur tenía una población de casi 100.000 personas. Para el 2008 disminuyó a 83.000 personas. Como consecuencia de la guerra de 2008 más de 30.000 abandonaron el territorio de la república.
En el periodo entre 1989 y 2015, el número de osetios que vivían en Osetia del Sur cayó de 65.000 a 48.000, mientras que la cantidad de georgianos en la región se desplomó de 28.500 a 4.000 personas.

Los idiomas oficiales son el osetio y el ruso, mientras que el georgiano está reconocido por la Constitución de la república como un idioma regional.

El osetio es un idioma único y pertenece a las lenguas iranias. Los científicos consideran que la lengua osetia es la heredera de los dialectos escitas, el idioma de los escitas, el pueblo iranio que en la Antigüedad ocupó enormes territorios que se extendían en Asia Central, el Cáucaso y una parte de Ucrania.

Los mismos osetios se consideran los únicos herederos de este pueblo legendario.

La historia de los osetios en Georgia

En la Edad Media, el pueblo alano —proto-oestios— controló un enorme territorio en el norte del Cáucaso que corresponde a las actuales regiones rusas de Karachay Circasia, Kabardia Balkaria, Osetia del Norte (también conocida como Alania), así como partes de Chechenia, Ingusetia, Daguestán y las regiones de Stavrópol y de Krasnodar.
Asimismo, su reino ejerció control sobre la parte norte de la actual Osetia del Sur y una zona en el noreste de la actual Georgia.

En el siglo XIII, Alania cayó bajo el avance de los conquistadores mongoles. De ahí que una parte del pueblo alano se fuera de la cara norte del Cáucaso y atravesara las montañas para instalarse en el territorio de la actual Osetia del Sur. Sin embargo, entraron en conflicto con los georgianos y tuvieron que regresar a la cara norte de los montes.

La segunda ola de inmigración comenzó en el siglo XVIII cuando los osetios, presionados por el pueblo cabardino —de Kabardia Balkaria—, volvieron a asentarse en el territorio de la actual Osetia del Sur. Esta vez se lo permitió el monarca del reino de Kartli, uno de los estados feudales georgianos.

Para principios del siglo XIX, el territorio de la actual Osetia del Sur formaba parte del reino georgiano de Kartli-Kajetia. En 1801, los territorios poblados por los osetios, junto al resto del reino, fueron incorporados al Imperio ruso. Los georgianos étnicos y los osetios convivieron en estas tierras durante muchos años.

El origen de la disputa

Con la llegada de los bolcheviques al poder se formó la Región Autónoma de Osetia del Sur dentro de la República Soviética Socialista de Georgia. Mientras tanto, los territorios poblados por los osetios en la cara norte del Cáucaso formaban parte de la República Socialista Federativa Soviética de Rusia bajo el nombre la República Autónoma Socialista Soviética de Osetia del Norte.


Cabe señalar que en la época socialista, cerca del 60% de los osetios de Georgia habitaba otras partes de esta república, en particular, la llamada Osetia Trialetia —más cerca de la frontera sur de Georgia— e incluso en la capital, Tiflis.

Cuando empezó el proceso de la disolución de la Unión Soviética, los parlamentarios surosetios proclamaron la soberanía y expresaron su deseo de ingresar en una nueva entidad estatal sobre la base de la antigua URSS, que se llamaría la Unión de Estados Soberanos.

La decisión fue rechazada por el Parlamento de Georgia. En aquel entonces empezaron los primeros enfrentamientos étnicos entre los osetios y los georgianos de esta región. Tiflis envió unidades de la Policía y de la Guardia Nacional a la capital de Osetia del Sur, Tsjinval, en enero de 1991, lo que dio inicio a la primera Guerra de Osetia del Sur.

En aquel entonces Georgia fue liderada por su primer presidente, Zviad Gamsajurdia, quien fue conocido por su posición radical en cuanto a la presencia de los osetios en Georgia.


En enero de 1992, Osetia del Sur celebró un referéndum en la que planteó la cuestión la independencia de la república y su reunificación con Rusia. Más del 99% votó a favor de las propuestas. Los combates cesaron para mediados de julio de 1992. Pese a la desescalada, los enfrentamientos a menor escala continuaron.

Las tropas georgianas sufrieron una derrota en su intento de establecer su control sobre el territorio de Osetia del Sur, aunque establecieron su control sobre una parte de la antigua autonomía.

La región vivió una escalada mayor en 2004, aunque esta no pasó a ser un conflicto armado abierto entre los osetios y los georgianos. Como resultado de los conflictos armados de los años 1990, la población osetia en Georgia se redujo considerablemente, sobre todo, en Osetia Trialetia.
La agresión insidiosa

En noviembre de 2003 Georgia vivió un golpe de Estado, la llamada Revolución de las Rosas, que culminó con la llegada al poder de uno de los líderes revolucionarios prooccidentales Mijaíl Saakashvili, quien proclamó como nuevas prioridades, en su política exterior, el acercamiento con los países de Occidente y la intención de ingresar a la OTAN.

Desde el año 2004, Osetia del Sur se convirtió de nuevo en zona de combates de distintos niveles de intensidad.

En 2006 Tiflis planeó una operación para establecer su control sobre Osetia del Sur y Abjasia, otra antigua autonomía étnica que también se independizó de Georgia a principios de los 1990.

En el verano de 2008 los enfrentamientos se intensificaron y causaron bajas y daños en las dos partes beligerantes. Para el 8 de agosto, Tiflis concentró una fuerza considerable cerca de la ciudad de Tsjinval.

En la madrugada del 8 de agosto lanzaron un bombardeo de Tsjinval con artillería.

Unas horas después, las tropas terrestres georgianas prosiguieron con una operación terrestre. Entre los afectados por el ataque georgiano se encontraban las fuerzas de paz rusas desplegadas en el territorio de Osetia del Sur.

En la tarde de ese mismo día, las unidades de las Fuerzas Armadas rusas entraron en el territorio de la república para apoyar a las autodefensas osetias. Al mismo tiempo, la aviación rusa realizó bombardeos de los blancos enemigos. La ofensiva de Rusia en Osetia del Sur se bautizó como 'La operación para coaccionar a la paz'.

El 9 de agosto, el traslado de las tropas rusas a Osetia del Sur continuó. Los soldados rusos trataron de llegar a los efectivos de las fuerzas de paz rusas asediados en Tsjinval, pero no lograron cumplir con este objetivo al enfrentarse a los refuerzos georgianos. Como resultado de los combates, la parte rusa sufrió bajas.

El mismo día los militares rusos desembarcaron en Abjasia.


El día 10 tuvo lugar la batalla entre las Flotas de Rusia y Georgia. Los marineros rusos salieron victoriosos en ese enfrentamiento naval al hundir una nave enemiga. El día siguiente, el 11, las tropas rusas cruzaron las fronteras de Abjasia y Osetia del Sur y entraron en el territorio de Georgia. Fue en ese momento cuando el Ejército ruso estableció su control sobre varias localidades del país.

El entonces presidente de Rusia, Dmitri Medvédev, informó el 12 de agosto que la operación rusa en Georgia había terminado. El mandatario se reunió el mismo día con su homólogo francés Nicolas Sarkozy y firmó el acuerdo de alto el fuego. Luego, el líder georgiano Mijaíl Saakashvili aceptó este plan.

Las tropas rusas se detuvieron aunque existía la posibilidad de una ofensiva contra la capital georgiana, Tiflis.

Este 7 de agosto, en vísperas del 10 aniversario de la guerra, Medvédev —quien hoy en día se desempeña como el primer ministro del país— explicó por qué no ordenó la ofensiva contra Tiflis.

"Entonces no tuvimos como meta destrozar al Ejército georgiano ni ejecutar a Saakashvili. Creo que tomé una decisión correcta de mostrar prudencia", dijo el exmandatario al medio ruso Kommersant.
Consecuencias

Rusia reconoció la independencia de Osetia del Sur y Abjasia el 26 de agosto de 2008. A Rusia le siguieron Nicaragua (septiembre de 2008), Venezuela (septiembre de 2009), Nauru (diciembre de 2009) y Siria (mayo de 2018).


Georgia afirma que a raíz de la guerra fallecieron 412 de sus nacionales, incluidos 228 civiles. Rusia, a su vez, sufrió 67 bajas, mientras la parte osetia perdió 162 civiles y varias decenas de autodefensas.

Los medios occidentales acusaron a Rusia de una agresión contra Georgia, aunque luego diferentes investigaciones confirmaron que Tiflis fue el primero en desencadenar el conflicto.

Los países de Occidente se negaron a reconocer la independencia de Abjasia y Osetia del Sur y expresan su apoyo a la integridad territorial de Georgia, a pesar de que apoyaran la independencia autoproclamada de Kosovo —una región de Serbia poblada mayormente por los albaneses que busca independizarse de Serbia— en febrero de 2008.

https://mundo.sputniknews.com/politica/201808081081015613-aniversario-de-guerra-entre-rusia-y-georgia-surosetia-historia/

          Washington llama a Moscú a retirar tropas de Osetia del Sur y Abjasia      Cache   Translate Page   Web Page Cache   


EEUU pidió a Rusia retirar sus tropas de Abjasia y Osetia del Sur a las posiciones que ocupaban antes del año 2008, declaró la portavoz del Departamento de Estado estadounidense, Heather Nauert.

"EEUU llama a Rusia a retirar las fuerzas a las posiciones en las cuales se encontraban antes de la invasión", dijo.

Subrayó que Washington apoya la integridad territorial de Georgia en el marco de "las fronteras reconocidas internacionalmente".



El 8 de agosto de 2008, Georgia invadió Osetia del Sur y atacó con artillería pesada la capital Tsjinvali —entonces bajo la protección de las fuerzas de paz rusas— y otros poblados.

Rusia envió sus tropas y tras cinco días de hostilidades expulsó a los militares georgianos de la república, y a finales de agosto del mismo año reconoció la independencia de ambas antiguas autonomías georgianas, Osetia del Sur y Abjasia.

Los dos nuevos países también fueron reconocidos oficialmente por Nicaragua, Venezuela, Nauru y Siria.

          Gangsteriparodia tarjoaa makean naurun paikkoja      Cache   Translate Page   Web Page Cache   
Pikku Caesar (Little Caesar, 1930) on varhainen äänielokuva ja maineikas lajityyppinsä klassikko. Aika ei kuitenkaan ole ollut Mervyn LeRoyn ohjaamalle leffalle suosiollinen, sen verran tuhdin lastin tahatonta komiikkaa se sisältää. Tänään juttu toimii paremmin gangsteriparodiana, ei vakavasti otettavana rikosfilminä. Vertailun vuoksi Howard Hawks -filmi Arpinaama (1932) on aivan toisen tason tuttavuus, yhä varteenotettava alan merkkiteos. […]


Next Page: 10000

Site Map 2018_01_14
Site Map 2018_01_15
Site Map 2018_01_16
Site Map 2018_01_17
Site Map 2018_01_18
Site Map 2018_01_19
Site Map 2018_01_20
Site Map 2018_01_21
Site Map 2018_01_22
Site Map 2018_01_23
Site Map 2018_01_24
Site Map 2018_01_25
Site Map 2018_01_26
Site Map 2018_01_27
Site Map 2018_01_28
Site Map 2018_01_29
Site Map 2018_01_30
Site Map 2018_01_31
Site Map 2018_02_01
Site Map 2018_02_02
Site Map 2018_02_03
Site Map 2018_02_04
Site Map 2018_02_05
Site Map 2018_02_06
Site Map 2018_02_07
Site Map 2018_02_08
Site Map 2018_02_09
Site Map 2018_02_10
Site Map 2018_02_11
Site Map 2018_02_12
Site Map 2018_02_13
Site Map 2018_02_14
Site Map 2018_02_15
Site Map 2018_02_15
Site Map 2018_02_16
Site Map 2018_02_17
Site Map 2018_02_18
Site Map 2018_02_19
Site Map 2018_02_20
Site Map 2018_02_21
Site Map 2018_02_22
Site Map 2018_02_23
Site Map 2018_02_24
Site Map 2018_02_25
Site Map 2018_02_26
Site Map 2018_02_27
Site Map 2018_02_28
Site Map 2018_03_01
Site Map 2018_03_02
Site Map 2018_03_03
Site Map 2018_03_04
Site Map 2018_03_05
Site Map 2018_03_06
Site Map 2018_03_07
Site Map 2018_03_08
Site Map 2018_03_09
Site Map 2018_03_10
Site Map 2018_03_11
Site Map 2018_03_12
Site Map 2018_03_13
Site Map 2018_03_14
Site Map 2018_03_15
Site Map 2018_03_16
Site Map 2018_03_17
Site Map 2018_03_18
Site Map 2018_03_19
Site Map 2018_03_20
Site Map 2018_03_21
Site Map 2018_03_22
Site Map 2018_03_23
Site Map 2018_03_24
Site Map 2018_03_25
Site Map 2018_03_26
Site Map 2018_03_27
Site Map 2018_03_28
Site Map 2018_03_29
Site Map 2018_03_30
Site Map 2018_03_31
Site Map 2018_04_01
Site Map 2018_04_02
Site Map 2018_04_03
Site Map 2018_04_04
Site Map 2018_04_05
Site Map 2018_04_06
Site Map 2018_04_07
Site Map 2018_04_08
Site Map 2018_04_09
Site Map 2018_04_10
Site Map 2018_04_11
Site Map 2018_04_12
Site Map 2018_04_13
Site Map 2018_04_14
Site Map 2018_04_15
Site Map 2018_04_16
Site Map 2018_04_17
Site Map 2018_04_18
Site Map 2018_04_19
Site Map 2018_04_20
Site Map 2018_04_21
Site Map 2018_04_22
Site Map 2018_04_23
Site Map 2018_04_24
Site Map 2018_04_25
Site Map 2018_04_26
Site Map 2018_04_27
Site Map 2018_04_28
Site Map 2018_04_29
Site Map 2018_04_30
Site Map 2018_05_01
Site Map 2018_05_02
Site Map 2018_05_03
Site Map 2018_05_04
Site Map 2018_05_05
Site Map 2018_05_06
Site Map 2018_05_07
Site Map 2018_05_08
Site Map 2018_05_09
Site Map 2018_05_15
Site Map 2018_05_16
Site Map 2018_05_17
Site Map 2018_05_18
Site Map 2018_05_19
Site Map 2018_05_20
Site Map 2018_05_21
Site Map 2018_05_22
Site Map 2018_05_23
Site Map 2018_05_24
Site Map 2018_05_25
Site Map 2018_05_26
Site Map 2018_05_27
Site Map 2018_05_28
Site Map 2018_05_29
Site Map 2018_05_30
Site Map 2018_05_31
Site Map 2018_06_01
Site Map 2018_06_02
Site Map 2018_06_03
Site Map 2018_06_04
Site Map 2018_06_05
Site Map 2018_06_06
Site Map 2018_06_07
Site Map 2018_06_08
Site Map 2018_06_09
Site Map 2018_06_10
Site Map 2018_06_11
Site Map 2018_06_12
Site Map 2018_06_13
Site Map 2018_06_14
Site Map 2018_06_15
Site Map 2018_06_16
Site Map 2018_06_17
Site Map 2018_06_18
Site Map 2018_06_19
Site Map 2018_06_20
Site Map 2018_06_21
Site Map 2018_06_22
Site Map 2018_06_23
Site Map 2018_06_24
Site Map 2018_06_25
Site Map 2018_06_26
Site Map 2018_06_27
Site Map 2018_06_28
Site Map 2018_06_29
Site Map 2018_06_30
Site Map 2018_07_01
Site Map 2018_07_02
Site Map 2018_07_03
Site Map 2018_07_04
Site Map 2018_07_05
Site Map 2018_07_06
Site Map 2018_07_07
Site Map 2018_07_08
Site Map 2018_07_09
Site Map 2018_07_10
Site Map 2018_07_11
Site Map 2018_07_12
Site Map 2018_07_13
Site Map 2018_07_14
Site Map 2018_07_15
Site Map 2018_07_16
Site Map 2018_07_17
Site Map 2018_07_18
Site Map 2018_07_19
Site Map 2018_07_20
Site Map 2018_07_21
Site Map 2018_07_22
Site Map 2018_07_23
Site Map 2018_07_24
Site Map 2018_07_25
Site Map 2018_07_26
Site Map 2018_07_27
Site Map 2018_07_28
Site Map 2018_07_29
Site Map 2018_07_30
Site Map 2018_07_31
Site Map 2018_08_01
Site Map 2018_08_02
Site Map 2018_08_03
Site Map 2018_08_04
Site Map 2018_08_05
Site Map 2018_08_06
Site Map 2018_08_07
Site Map 2018_08_08
Site Map 2018_08_09